Jauna grāmata

Andris Caune “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem”

Latvijas vēstures institūta apgāds.
Rīga 2009

“Ja esi noguris savā ikdienas darbā, tev jāmeklē kāda patīkama nodarbošanās vai vaļasprieks, kas ļaus atslēgties no rūpēm un vienmuļības. Tad varēsi aizmirst apkārtējo pasauli un ieiet tikai tev vienam piederošā apsolītajā zemē. Jau 30 gadu man par šādu aizraušanos kļuvusi senu pastkaršu un fotogrāfiju vākšana. Cenšoties izzināt, kas katrā senā attēlā redzams, ir bijis jānoskaidro neskaitāmi vēstures notikumi, jāatpazīst daudzas jo daudzas zudušas celtnes, jāapgūst zināšanas par pagājušā laikmeta ļaužu modi un tikumiem.

Atceroties sakāmvārdu – dalītas bēdas pusbēdas, dalīts prieks divkāršs prieks –, savu prieku gan par atrastu retu kartiņu, gan par veiksmi atšifrēt, kas bezvārda attēlā skatāms, vēlējos dalīt ar citiem. Tā 1994. gadā izdevniecībā “Zinātne” publicēju grāmatu “Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem”, 1998. gadā tai sekoja otra – “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”. Grāmatās centos parādīt ne vien pašas atklātnes, bet arī sniegt paskaidrojošu tekstu par attēlos redzamo. Abas grāmatas ātri atrada savus lasītājus. Kluss nodoms man bija turpināt iesākto sēriju. Par pārējām Rīgas daļām varēju sagatavot vismaz trīs vai četras līdzīgas grāmatas, taču ikdienas darbi un pienākumi lika rakstīt par ko citu – un nevarēju atrast brīdi nākamai atklātņu grāmatai. Tagad, pēc desmit gadiem, aizejot pensijā, varu atkal nodoties senajam vaļasbrīžu priekam, rakstīt grāmatu, kas sirdij tīkama. Dienu no dienas nedaudz piesēžoties pie galda, katru reizi uzrakstot vienu lapaspusi, tapa šī jaunā grāmata, kas veltīta Rīgas Ziemeļu priekšpilsētai pirms 100 gadiem.” Tā arheologs Andris Caune savas jaunās “vaļasprieka grāmatas” priekšvārdā. Brīnišķīga un ilgi, desmit gadus, gaidīta grāmata! Vecās atklātnes ar savu neatkārtojamo kolorītu, gudri, izsmeļoši komentāri. Pat ne komentāri, bet ekskurss tajos procesos un notikumos, kas risinājušies gadu simteņu garumā, lai, stop!, tiktu fiksēti bieži vien nezināma pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfa notvertajā kadrā.

Tikai viens attēls – “Rūpnīcas “Provodņik” ieejas vārti Sarkandaugavā” un to pavadošais apraksts, bet kas par pieminekli Rīgas 20. gadsimta sākuma rūpnieciskajai varenībai!

“A. Lapiņa 20. gadsimta sākumā izdotās pastkartes paraksts tās apakšdaļā latviešu valodā vēstī: “Sveicinājums iz Sarkan Daugavas – “Provodņika fabrika”.” Attēlā visu fabriku neredzam, tikai tās ieejas vārtus ar četriem strādniekiem to priekšā. Kā vēsta nama numura plāksnīte blakus vārtu stabam, “Provodņik” rūpnīca atradusies Ganību dambī 31. Virs vārtiem Krievijas impērijas ģērbonis – liels metāla divgalvains ērglis ar cara kroni virs tā galvām. Tas nozīmēja, ka ar savu produkciju fabrika izpildīja arī galma pasūtījumus. Ko mēs varam pastāstīt par toreiz Krievijā otro lielāko gumijas fabriku “Provodņik”, kas atradās Rīgas nomalē Sarkandaugavā?

Gumijas rūpniecība bija viena no vecākajām ķīmiskās rūpniecības nozarēm Rīgā. Tā izveidojās 19. gadsimta beigās, kad cits pēc cita nodibinājās gumijas izstrādājumu uzņēmumi – 1864. gadā “Mündel”, 1888. gadā “Provodņik”, 1996. gadā “Russija”. 1913. gadā gumijas rūpniecība bija galvenā ražošanas nozare Rīgā. Gumijas rūpnīcas strādāja ar ievestu izejvielu kaučuku un gutaperču, ko ar kuģiem atveda no dienvidu zemēm. Rīga kā liela ostas pilsēta bija izdevīga šādu ievestu izejvielu pārstrādei. Rīgas gumijas rūpnīcas ar savu produkciju apgādāja visu plašo Krievijas impēriju un daļu gatavo preču izveda arī uz Eiropas un Āzijas zemēm. Sarkandaugavā esošās lielās gumijas rūpnīcas pilnais nosaukums bija Krievu– franču sabiedrības gumijas, gutaperčas un telegrāfu fabrika “Prowodnik”. Rūpnīca atradās Sarkandaugavas attekas krastā, un ēku komplekss aizņēma 137 000 m² lielu platību, kas stiepās no attekas līdz Vējzaķu salas līcim. 1913. gadā pabeidza iespaidīgu fabrikas ēku rekonstrukciju, uzcēla grandioza izmēra piecstāvu ražošanas ēku, kuras fasāde bija vērsta pret Sarkandaugavas atteku. Tā celta pēc ievērojamā Šveices inženiera un tiltu konstruktora R. Maijāra projekta. Būvdarbus vadīja Rīgas būvinženieris O. Hakelis. 1914. gadā rūpnīca kļuva par otro lielāko uzņēmumu Krievijā savā nozarē aiz gumijas rūpnīcas “Treugoļņik” Pēterburgā. Tajā laikā “Provodņik” bija četru lielāko pasaules gumijas rūpnīcu vidū. Strādnieku skaits 1889. gadā bija 650, bet 1914. gadā sasniedza 14 000 cilvēku. Produkcijas vērtība 1889. gadā bija 0,7 miljoni rubļu, bet 1914. gadā jau pārsniedza 44 miljonus rubļu. Rūpnīcas “Provodņik” ražojumu klāsts bija ļoti plašs – lidmašīnu, automobiļu un velosipēdu riepas, viegli gumijas pontoni, linolejs, dažādi gumijas audumi un apavi, piemēram, galošas vien 2500 pāru dienā, dažādas gumijas rotaļlietas bērniem, gumijas un azbesta izolācijas plāksnes un cita veida produkcija. Rīgas adrešu grāmatā uz divām lapaspusēm publicētajā reklāmā vienu aizņēma ražotās produkcijas veidu uzskaitījums. Lepni tur bija rakstīts, ka rūpnīcas ražojumu noliktavas esot atrodamas visas pasaules lielākajās pilsētās. 1915. gada vasarā, frontei tuvojoties Rīgai, lielās rūpnīcas iekārtas un vairākumu strādnieku ģimeņu evakuēja uz Iekškrieviju, kur Maskavā un dažās tuvējās pilsētās “Provodņik” atsāka darbu. Pēc Pirmā pasaules kara “Provodņik” ražošanu Rīgā neatjaunoja.”