LĪGA PLAKANE ir 37 gadus veca bioloģijas doktore, LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta vadošā pētniece, LU Bioloģijas fakultātes docente Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā. Pagājušā gada rudenī dzīvesbiedra Ata Plakana vadītajā trīs cilvēku grupā uzkāpa Himalaju virsotnē Čo Oju (8201 m) un kļuva par pirmo Latvijas sievieti, kas uzkāpusi astoņtūkstošniekā. Turklāt abi ar Ati – bez skābekļa maskas.

Tā laikam iznāk, jo pirmo reizi kalnos es biju kopā ar māmiņu vēl nedzimusi –mani vecāki kopš studiju gadiem RPI bija kaislīgi kalnu tūristi. Kaukāzs, Fanu kalni, vēlāk Tjanšans, Pamirs. Man pašai īsti pirmā reize pienāca 14 gadu vecumā, jo jaunākus kalnos nelaida. Kaukāzā piedalījos kalnu skolā, kuru 1984.gadā vadīja mans tētis. Kādu nedēļu instruktoru vadībā trenējāmies kalnu gudrībās, klinšu kāpšanā, tad grupas gāja kalnos. Es kopā ar savu četrus gadus vecāko māsu. Ar tēti un mammu, kuri gāja augstākās grūtības pakāpes 5. kategorijas pārgājienu, satikāmies sākumā un beigās. Tētis ieguva Latvijas čempionāta zelta medaļu. Pēc tam jau es kalnos gāju katru gadu, dažreiz pat pa vairākām reizēm, izņemot laiku, kad abas manas meitas bija mazas. Nu jau abas kāpj kalnos kopā ar vecākiem, lielākā ir bijusi Elbrusa virsotnē, 5642 metru augstumā!

Atim alpīnisms no vaļasprieka ir kļuvis par profesiju. Viņš ir atzīts ekspedīciju organizētājs un vadītājs, arī starptautiskā mērogā. Ziemassvētkus un Jauno gadu viņš pavadīja ar grupām Kilimandžaro. Viena pēc otras bija jāvada divas latviešu grupas.

Tie, kurus mēs saucam par krievu kalniem, joprojām ir ārkārtīgi vilinoši un skaisti ar savu pirmatnīgumu un ir bauda uz turieni braukt vēl un vēl. Es Kirgīzijā esmu bijusi reizes sešas, kamēr tās galvaspilsēta vēl bija Frunze. Tagad ir Kirgizstana un Biškeka, bet Isikkula ezers ir tas pats, tā skaistums joprojām nav ne ar ko salīdzināms – pagājšgad pārbaudījām. Ir jau patīkami pakāpaļāt pa Alpu labi iekārtotajām kalnu takām, galapunktā pasēdēt un atpūsties kādā krodziņā, bet tas viss ir pārāk nogludināts, pārāk civilizēts.

Himalaji ir kalnu kalni. Tiem jātuvojas ar lielu bijību. Es katru reizi lūdzu tiem atļauju. 2006. gada maijā četratā kāpām Šišapangmas masīvā, kura augstākā virsotne ir 8027 metru. Tikām līdz 7600 metriem, kad uznāca sniegputenis, bija jāgriežas atpakaļ. Tik daudz bija ieguldīts... Protams, ka žēl. Pierunājām Ati palikt, jo visa ekspedīcija palikt nevarēja. Zinājām, ka divas dienas vēl būs labs laiks. Atis palika kopā ar ekspedīciju, kuru vadīja viņa draugs vācietis. Viņam un diviem vāciešiem izdevās uzkāpt 8008 metrus augstajā Centrālajā virsotnē. Kāpām no ziemeļu, Tibetas plakankalnes puses. Himalajos var kāpt no dienvidiem, Nepālas, vai no ziemeļiem, Tibetas. Dienvidu puse ir, manuprāt, skaistāka, bet grūtāka. Ziemeļos Tibetas plakankalne atrodas 4,5 – 5 tūkstošus metru augstumā, pelēka, plika, bez zaļuma. Pirmo reizi domājām, ka pavasara dēļ, vēl nav lijuši musonu lieti. Otro reizi, 2007. gada rudenī, kad kāpām Čo Oju, musonu lieti bija beigu?ies, bet tas pats.

Vispirms jāpastāsta, kā tas viss notiek. Mēs bijām trīs ekspedīcijas dalībnieki – Atis, es un Kaspars Klapkalns. Ar lidmašīnu aizlidojām uz Nepālas galvaspilsētu Katmandu, kur uzkavējāmies, lai sagatavotu atļaujas kāpt no Ķīnas puses, jo kāpiens no dienvidiem, Nepālas, ir sarežģītāks. Kad atļauja saņemta, braucam uz tā saucamo ķīniešu bāzes nometni, no turienes tālāk līdz bāzes nometnei krava jāpārvieto uz jakiem. Mums trijatā ekspedīcijas krava sasniedza gandrīz tonnu, no kuras personīgās mantas visam ekspedīcijas mēnesim bija ap 60 kg katram. Galvenās bija bāzes nometnes mantas – teltis, katliņi, galdiņi, krēsliņi. To prasa noteikumi. Jāņem pavārs. Ja ekspedīcija lielāka, tad arī pavāra palīgs. Katrai ekspedīcijai ir sava pilna saimniecība. Atkarībā no kravas svara jāņem nesēji. Mums tie bija 15 jaki, kam nāk līdzi dzinēji. Šerpas mēs neņēmām. (Jāatgādina, ka šerpas nav profesija, bet tauta Nepālā, kas galvenokārt pelna iztiku ar ekspedīciju apkalpošanu.) Protams, ka tas palēnina ekspedīcijas tempu, jo ceļu līdz bāzes nometnei no 5000 m līdz 5700 m augstumam, kādus 20 km, ko cilvēks varētu veikt vienā dienā, jaki iet lēnāk, jo jānes krava, un augstums arī ir ievērojams. Tad nu to ceļa gabalu saskalda divās dienās. Mēs ar Ati katru dienu gājām 3 stundas, jaki – 7 stundas. Nomaldīties nav iespējams, jo tā ir jaku kaku taka, labi iezīmēta. Jūs jautājāt, ko jaki tajos akmeņos ēd. Viņiem virs kravas ir uzsieta nešļava ar kaut kādu kaltētu zāli, ko nu pa kumšķītim klinšu spraugās to saimnieki ir savākuši. Jaki ir kalniešu galvenais iztikas avots. Piens, siers, gaļa, vilna apģērbam, kauli un ragi darba instrumentiem. Jakus izīrē ekspedīcijām un saņem naudiņu. Bagāto rietumnieku un amerikāņu ekspedīciju izdevumi ir tik lieli, ka nav problēma piemest klāt vēl kādu tūkstoti trūcīgajiem tibetiešiem, bet tas ir diezgan slidens jautājums – ko viņi ar to naudu darīs? Ciemi gar ceļu, kas iet no Tibetas galvaspilsētas Lasas uz Katmandu, ir 100 – 200 km attālumā, tur var nopirkt kaut kādas ķīniešu mantas. Rietumnieki ar naudu svaidās, un tas ir posts vietējiem iedzīvotājiem, jo var pamudināt uz blēdīšanos. Labāk dot viņiem iespēju strādāt un par to samaksāt. Ekspedīcijām gan līdz šim nekas nav pazudis, vismaz Nepālā noteikti ne. Un, kad mēs aizejam uz virsotni, bāzes nometnē paliek nepāliešu pavārs, kas visu pieskata.

Mēs ejam pakāpeniski, aklimatizējoties, atkarībā no tā, cik lielu maksimālo augstumu gribam sasniegt. Šoreiz bāzes nometnē ieradāmies 22. septembrī un virsotni sasniedzām 9. oktobrī. Aklimatizācijai vajadzīgas 2 – 3 nedēļas, bet tas nenozīmē, ka arī pēc 4 – 5 nedēļām organisms funkcionēs tā kā pie jūras līmeņa. Es, piemēram, aizelšos, pat noejot mazo gabaliņu no dzīvojamās telts līdz tualetei. Aizdusa, sirds darbība paātrināta. Lielā augstumā uz katru soli ir jāizdara piecas ieelpas.

Mūsu mērķis bija uzkāpt virsotnē bez skābekļa un mums ar Ati tas izdevās. Skābekli ņēmām līdzi medicīniskos nolūkos, lai nodrošinātos, ja nu kas. Komercekspedīcijas izmanto gan skābekli, gan šerpas par nesējiem. Tur galvenais ir atzīmēties, ka esi uzkāpis, lai to var ierakstīt savā CV un palielīties “Privātajā Dzīvē” vai “Klubā”.

2003. gada maijā uzkāpu Makinlija virsotnē Aļaskā, augstākajā Ziemeļamerikā. It kā augstums nebūtu sevišķi liels – 6200 metru, bet galvenā problēma ir lielais aukstums. Vienīgā doma ir, kā saglabāt siltumu. Tā ir ļoti skaista virsotne. Kad atgriezāmies, “Sporta Avīzes” redaktors Dainis Caune, mani intervējot, jautāja – kas tālāk? Everests? Es nosmējos. Ever ests ir kā kosmoss! Tāds mērķis man vispār nevar būt! Es diezgan saprātīgi novērtēju savas iespējas. Protams, es gribu sasniegt kaut ko vairāk, kaut ko grūtāku, kaut ko augstāku. Lai gan ne katrreiz augstāk ir arī grūtāk. Nu, kādā astoņtūkstošnieka ekspedīcijā es tolaik gribēju piedalīties gan. 2006. gadā neizdevās uzkāpt, 2007.gadā – izdevās. Bet, kad tagad ir nosprausts mērķis – 2008. gada maijā Everesta ekspedīcija, es vairs neteiktu nē. Motivācija ir tāda: ja esat aizgājuši no punkta A uz punktu B, tad gribas paskatīties uz priekšu. Everests kaut kad bija domāts, bet neticējām, ka tas pienāks tik drīz. 2008. gads ir olimpiādes gads un Ķīna bija ierobežojusi atļauju izsniegšanu kāpšanai Everestā, jo ķīnieši nesīs Everestā olimpisko lāpu. Atis bija ekspedīciju pieteicis ļoti laicīgi. Šoreiz bija noteikums, ka tā nedrīkst būt starptautiska komercekspedīcija, lielākais – divu valstu pārstāvji un šerpas. Septembra sākumā Katmandu uzzinājām, ka mūsu ekspedīcija ir saņēmusi atļauju. Tas lielā mērā bija pateicoties Ata starptautiskai reputācijai, jo to, kas sekmīgi vada ekspedīcijas uz virsotnēm, pasaulē tik daudz nemaz nav. Nu vairs atpakaļceļa nav, jāorganizē ekspedīcija jau pavasarī.

Lielā mērā tas ir tieši komercijas dēļ, kad cilvēki iedomājas, ka par naudu ir viss iespējams un neaprēķina savus spēkus.

Jā, ka viņam pieliks kāpnes un tā princese būs rokā. Ir trīs iemesli, kādēļ Everestā cilvēki iet bojā. Galvenokārt tas notiek atpakaļceļā, kad rodas psiholoģisks atslābums un šķiet, ka viss jau ir izdarīts. Cilvēks zaudē modrību. Otrs iemesls – spēku izsīkums, kad viss ir atdots uzkāpšanai virsotnē. Ceļš uz leju nebūt nav vieglāks kā kāpšana uz augšu. Nav divas reizes ātrāk un vieglāk. Tāpat nevar ieelpot tik daudz skābekļa, cik vajadzīgs, cilvēks aizelšas. Lielākā daļa bojā gājušie nav lietojuši skābekļa maskas. Trešais – akūta kalnu slimība. Ar to var saslimt arī pēc labas aklimatizācijas un virsotnes sasniegšanas. Sākas plaušu vai smadzeņu tūska un, ja tas notiek miegā, cilvēks var vienkārši nepamosties. Kalnu slimībai visbīstamākais diennakts posms ir miega laiks. Kamēr dienā cilvēks kustas, kausē sniegu tējai, pakojas, krāmējas, kaut ko dara, elpošana tomēr ir intensīvāka, bet miegā visi dzīvības procesi palēninās, jo organisma vajadzība pēc smadzeņu, sirds, elpošanas aktivitātēm ir niecīga.

Palīdz gan. Mani vecāki un arī vecvecāki ir dabaszinātnieki. (Tēvs – habilitētais inženierzinātņu doktors Visvaldis Švinka, māte – inženierzinātņu doktore Ruta Švinka.) No mazām dienām mani ir interesējis jautājums kāpēc? Kāpēc tā notiek? Gribējās visu saprast. No 14 gadu vecuma tas saistījās ar alpīnismu. Kāpēc ir atšķirība starp cilvēku fiziskajām spējām? Visi vienā laikā ierodas kalnos, vienādi trenējas, ēd vienu un to pašu, vienāds dienas ritms, slodzes arī tās pašas. Tad kāpēc tādas atšķirības? Kāpēc augstkalnos paliek sēdētāji? Iet, iet, apsēžas un paliek. Kāpēc būtu miegā jānomirst? Sāku pētīt hipoksiju – kā skābekļa trūkums ietekmē dažādas organisma funkcijas un kādi ir adaptācijas mehānismi. Sāku Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā pie profesora Pētera Ozoliņa, kurš augstskolā mums lasīja sporta fizioloģiju, strādāt pie tēmas par išēmiju un hipoksiju. Išēmija ir samazināta asinsplūsma audos, nosprostojoties asinsvadiem un kādu audu rajonu atstājot bez asinīm, skābekļa un barības vielām, un audi tādējādi var iet bojā. Hipoksija ir samazināts skābekļa daudzums audos. Tā kā mans vaļasprieks bija kalnos kāpšana, tad es pie šīm problēmām paliku. Tagad strādāju Eiropas struktūrfondu finansētā projektā par slodzes un augstkalnu hipoksijas ietekmi uz skeleta muskuļu neirohormonālajām izmaiņām. Visvairāk mani interesē, kur tas cilvēciņš kalnos ņem enerģiju. Ēd maz, jo negribas. Pie tādām slodzēm uzņemtais enerģijas daudzums ir pilnīgi neadekvāts patērētajam. Kā organisms iemācās izmantot savas enerģētiskās rezerves? Notiek arī hormonālās regulācijas adaptācija. Hormonu līmeni asinīs uz vietas kalnos diemžēl nevaru izmērīt, bet to nosaku laboratorijā jūras līmenī pirms kāpšanas un tūdaļ pēc atgriešanās. Otrs temats – katram cilvēkam ir noteiktas maksimālās fiziskās spējas. Man un Atim tās ir atšķirīgas. Lai tās noteiktu, būtu svarīgi graduēt fizisko slodzi. Bet kalnos tas ir tehniski sarežģīti. Cita lieta to izdarīt laboratorijā ar mākslīgas hipoksijas stimulācijas metodi, kur pie normāla atmosfēras spiediena tiek radīts gaiss ar mazāku skābekļa daudzumu. Tas gan nav analogs kalnu gaisam. Liek elpot caur masku sliktu gaisu ar pazeminātu skābekļa saturu, uz ergometra uzliek noteiktu slodzi un skatās, kā cilvēks šo slodzi veic normālā skābekļa daudzumā un pazemināta skābekļa daudzuma apstākļos. Tas ir mans otrs pētījumu virziens, par kuru interesējas mūsu olimpiskā vienība, jo šāds hipoksisks treniņš var sportistiem uzlabot rezultātus.

Ar sevi. Protams, cilvēkam gribas arī pārsteigt, pazīmēties. Internetā bija uzdots jautājums, cik Latvijas iedzīvotāju grib uzkāpt 8000 m augstos kalnos. Izrādījās, ka desmitā daļa Latvijas. Tas, protams, nav reāli. Cilvēki neapzinās savu varēšanu. Vai nevarēšanu. Man lielākais prieks ir tas, ka es esmu izvēlējusies sev mērķi, kas var būt reāls. Un tad es varu pieiet pie tā kalna un lūgt atļauju. Es pati ar sevi cīnos, un tā ir īstā cīņa. Nevis, kurš ātrāk uzkāps. Kad alpīnismā sākas sacensība, tas pārvēršas par stulbumu. Ir tādas ātruma sacensības, kurš ātrāk uzkāps Elbrusā, Akankagvā, Makinlijā. Kam tas ir vajadzīgs? Lai izlasītu tavu uzvārdu? Pēc dienas būs jauni notikumi, tavu rekordu pārspēs un tavu uzvārdu aizmirsīs. Par otru Mesneru kļūt nevar, tas jau ir pārbaudīts. (Pasaulslavenais alpīnists Reinholds Mesners pir­mais bez skābekļa maskas uzkāpa visās 14 pasaules astoņtūkstoš metru augstās virsotnēs, daudzās no tām vienatnē. – Red.) Izdomājiet sev citu mērķi! Un vēl es gribu teikt – Zeme patiešām ir apaļa, to es redzēju savām acīm, stāvot 8201 m augstā Čo Oju virsotnē. Vēlāk lūdzu matemātiķus pārbaudīt, un viņi apstiprināja, ka no tāda redzespunkta tas ir iespējams