Zinātnes Vēstnesis
- 2010.g. 18.janvāris
| Klusējot, tie kliedz. Tā Romas Senāta klusēšanu kā piekrišanu savai nesankcionētajai rīcībai, pārkāpjot konsula pilnvaras un bez tiesas lēmuma izraidot trimdā Katilinu, iztulkojis slavenais Romas orators un izcilais poltiskais darbinieks Marks Tullijs Cicerons. Cicerona vārdā nosaukta balva, kuru nu jau 10 gadus piešķir ievērojamiem ārzemju un Latvijas valsts un sabiedriskajiem darbiniekiem un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem par Latvijas tēla veidošanu un atpazīstamības veicināšanu pasaulē, un to viņi nebūt nav darījuši klusējot, bet pietiekami skaļi un pamanāmi. Taču šis Cicerona teiciens izraudzīts par moto Cicerona balvas desmitgadei veltītajam simpozijam, kas līdz ar grāmatas “Cicerons un mēs. Cicerona balvai 10 gadi” (izdevniecība “Zinātne”, 2009) atklāšanu 29. decembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijā. |
Latvija Eiropā, Latvija pasaulē – par to simpozijā runāja 2009. gada Cicerona balvas laureāts starptautiskajā politikā, bijušais ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, kurš balvu saņēma par izcilu argumentācijas prasmi starptautiskās diskusijās. Simpozija dalībnieki bija ļoti ieinteresēti nepastarpināti uzzināt par norisēm Eiropas Savienībā un to, ko pozitīvu Latvija varētu gūt no nule pieņemtā Lisabonas līguma, kā arī par A. Piebalga jaunajiem pienākumiem ES attīstības sadarbības komisāra amatā, par ko viens otrs preses izdevums izteicies visai ironiski. Uz to A. Piebalgs atbildēja, ka viena no cilvēku kļūdām ir arogance. Attīstības sadarbības politikai, kas galvenokārt ir vērsta uz palīdzības sniegšanu Āfrikai, ir 50 gadu gara vēsture un tas, ka viens miljards cilvēku, neraugoties uz šo palīdzību, visu laiku slīd uz leju, no arogances viedokļa tiktu skaidrots, ka viņi negrib strādāt un grib tikai saņemt palīdzību. |
Andris Piebalgs Cicerona simpozija tribīnē A.Edžiņas foto |
A. Piebalgs nosauc četru tipu “slazdus”, kādos ir iekritušas šīs valstis un kas var draudēt arī daudzām citām valstīm, neatkarīgi no kontinenta: 1) karš un nemieri, 2) resursu trūkuma “slazds” (tas gan var būt arī valstīm, kurām resursi ir, bet netiek pienācīgi izmantoti), 3) nav pieeja jūrai, slikti kaimiņi, 4) mazas valstis, kas nav labi pārvaldītas. Vismaz divi vai daļēji pat trīs (kaimiņi?) “slazdi” ir bīstami arī Latvijai. Jautājums ir, kā izmantot sabiedrībā zināmus mehānismus, lai radītu cilvēkiem iespēju nopelnīt.
Kādas tendences šobrīd ir Eiropas Savienībā? Pirmkārt, valstīm, kuras nav Eiropas Savienībā, lielākais mērķis ir tai pievienoties. Pirms Ziemassvētkiem tādu vēlēšanos izteica Serbija. Vēlas horvāti. Neraugoties uz to, ka nav progresa sarunās ar Turciju, tās vēlme iestāties ES nav mazinājusies. Kas tad ir tas, kas, neraugoties uz visu ES lamāšanu, tai piesaista? Vispirms jau drošības politika un stabilitāte. Ukraina ir pievienojusies ES enerģētikas kopienai, uzskatot to par labāko ceļu, kā reformēt valsti. Otrkārt, tas ir Lisabonas līgums, kuru ratificējušas 27 valstis. Tas dod divas jaunas iespējas arī Latvijai. Pirmā – nacionālo parlamentu tiesības pārbaudīt Eiropas Komisijas tiesības, vai tās atbilst nacionālajām interesēm. Tas dod jaunu spēku nacionālajiem parlamentiem. Otrā – iedzīvotāju iniciatīva, noteikts skaits iedzīvotāju dod jaunu veidu politiskajām izpausmēm. Daudz kas Eiropā norisinās pielāgojoties, saskaņojot savstarpējās intereses.
Kāds ceļš šobrīd būtu jāiet Eiropai? Galvenais izaicinājums ir izeja no krīzes situācijas. Tendences nav pārmērīgi košas. Enerģētikas jomā Korejas konsorcijs uzvarēja Francijas konsorciju par kodolstaciju būvi Apvienotajos Arābu Emirātos. Ķīna kļūst par galveno eksportētāju un Eiropa lēnām zaudē konkurences cīņā. Pēckrīzes periodā tā var arī nebūt ekonomiskais līderis. Vienīgā cerība ir – ieguldīt lielus līdzekļus zinātnē un zināšanās. Arī ļoti nopietni pievērsties nodarbinātības politikai. A. Piebalgs pozitīvi vērtē to, ka cilvēki meklē darbu ārzemēs, nevis dzīvo no valsts palīdzības, bet bažas izsauc mērogi, jo ir pierādījies tas, ka latvieši ļoti labi integrējas citās sabiedrībās un var arī neatgriezties. Ja būs radītas augstas kvalifikācijas darbavietas, daļu strādnieku varēsim noturēt. Runājot par Eiropu kā vienotu ekonomisko telpu, A. Piebalgs teica, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk jāpievienojas kopējai valūtai, citādi nebūsim konkurētspējīgi un nevarēsim piedalīties kopīgajā tirgū.
Kā Latvija izskatās Eiropas Savienībā? A. Piebalga vārdiem runājot, nemaz ne tik slikti. Protams, esam “populāri” ar savu krīzi, bet mēs cenšamies ar to tikt galā. Latvijai ir savas problēmas, bet tās tiek risinātas, un mūsu valsts nebūt nav uz pagrimuma un sabrukuma robežas un nenonāks valstu ceturtajā “slazdā”.
Atbildot uz Jura Paidera jautājumu, kāpēc Latvija pēc piecu gadu ilgās kohēzijas programmas pēc ekonomiskajiem rādītājiem ir atgriezusies 2004. gadā, A. Piebalgs teica, ka 2004. gadā ir atgriezušies daži indikatori, nevis visa sabiedrība. Ir kļuvuši labāki ceļi, uzbūvēti daudzi objekti, lieli līdzekļi ieguldīti zinātniskajās un izglītības iestādēs. Latvija ir uzlabojusi savu stāvokli vidēji uz vienu iedzīvotāju, taču absurda ir sadrumstalotība, kad daudzas iestādes cenšas darīt vienu un to pašu. Par Krievijas pretdarbību Eiropas Savienībai A. Piebalgs teica, ka nevajag saskatīt “Maskavas roku” tur, kur tās nav. Krievija jau tagad ir līdztiesīgs partneris sarunās ar Eiropu, un muitas savienība ar Baltkrieviju un Kazahiju Krievijai nebūt nav tikai vērtējama ar plus zīmi, jo bremzē Krievijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā.
J. Paiders izteica arī šaubas, vai jaunradītajām augsti tehnoloģiskajām darbavietām vairs būs atbilstošas kvalifikācijas darbaspēks. A. Piebalgs atbildēja, ka augsti kvalificēts darbs veicina arī mazāk kvalificēta, palīgdarbaspēka attīstību. Rodas papildu darba vietas arī mazākkvalificētiem strādniekiem, bet, ja koncentrējamies tikai uz zemu kvalifikāciju, tad nevaram konkurēt pasaules tirgū.
Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš runāja par universitāšu reitingiem. No aptuveni 5000 universitātēm LU ir 1039. vietā Starp 100 labākajām Centrāleiropas un Austrumeiropas universitātēm no Igaunijas ir trīs, no Lietuvas – trīs, no Latvijas – tikai LU. Augsta līmeņa zinātnisko publikāciju skaits dabaszinātnēs kopš 1990. gada Latvijā palicis nemainīgs (300 publikāciju gadā), Igaunijā tas ir pāri par 1000 gadā, Lietuvā – 1300. No 2000. gada līdz 2006. gadam zinātnisko publikāciju dinamikas ziņā Latvija vienīgā ir ar mīnus zīmi ( – 1,5 %), Lietuvai ir +17 – 18 %, Igaunijai +8 %. Soociālo un humanitāro zinātņu publikāciju attiecībā pret dabaszinātnēm Latvija ir tālu no līdervalstīm, tālu atpalikusi no Lietuvas un Igaunijas. Šajās dienās iznācis Oksfordas univeritātes izdevums par indoeiropiešu poēziju un mītiem, kur Latvijas un Lietuvas mīti tekstā gan ir minēti, bet literatūras sarakstā atrodams tikai Haralda Biezā vārds. Kur ir problēma? Parasti atbilde ir – nepietiekams finansējums. Varbūt šodien varētu uzdot sev jautājumu: vai tā ir vienīgā problēma? Vai nav nopietnas problēmas arī iekšienē? Ja turpināsim izvairīties par tām runāt, tās kļūs tikai lielākas. Ir nepieciešama atvērtība uz ārpusi, ārējo ekspertu izmantošana rezultātu izvērtēšanā.
J. Paideram bija kas iebilstams pret to, ka par kritēriju tiek izvirzīts zinātnisko publikāciju skaits, nevis to praktiskā nepieciešamība, tas, cik tās svarīgas ir šeit un tagad. Aktuāliem tautsaimniecības pētījumiem bieži vien ir jāgaida ilgs laiks uz to publicēšanu. Tam M. Auziņš īsti negribēja ticēt.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs *, atsaucās uz 1960. gadu, kad tika pieņemts dalījums pirmās pasaules valstīs, otrās pasaules valstīs un trešās pasaules jeb jaunattīstības valstīs. Mēs bijām otrās pasaules valsts, bet dažas zinātnes nozares bija ļoti attīstījušās gan pirmajā, gan otrajā pasaulē. Latvija bija līderpozīcijās Padomju Savienībā kosmiskajās tehnoloģijās, par ko toreiz nedrīkstēja runāt. 70. gados Organiskās sintēzes institūtā tapa 25 % no visiem PS izgudrotajiem oriģināliem zāļu līdzekļiem, turklāt tas tika sasniegts neilgā laikā. 1986. gadā Latvija no trim Baltijas republikām bija pirmajā vietā citēto starptautisko publikāciju ziņā, tālu priekšā Lietuvai. Lielākā daļa no tām bija Zinātņu akadēmijas publikācijas. Kur mēs esam šodien? Pirmā pasaule joprojām pastāv, tā ir Eiroatlantiskā kopiena. Trešā pasaule arī pastāv – Āfrika, dažas Āzijas valstis. Kas ir ar otro pasauli? Ķīna, Indija, Krievija, Brazīlija... Kur šodien ir Latvija? Austrumeiropas valstis tomēr pieder “otrā ātruma” Eiropai, no tās izrauties spējusi tikai Slovēnija. Eiropas mērogā Latvija ir jaunattīstības zeme, bet dažos zinātniskos parametros tā pat iet uz leju. Izrauties no “otrā ātruma” Eiropas būs samērā grūti. Zinātne Latvijā ir kļuvusi provinciāla – valodu barjeru, pašnoslēgšanās un citu iemeslu dēļ. Eiropas Savienība lielā mērā mums ir glābiņš, bet tikai tajā gadījumā, ja būs jauni cilvēki, papildinājušies lielās augstskolās un atgriezušies, un lai šeit būtu vide, kas viņus uzņemtu. J. Stradiņš piekrita M. Auziņam, ka vismazāk mums ir vajadzīga pašapmierinātība. “Daudzi mūsu jauni zinātnieki Eiropā ir pazīstamāki nekā pie mums. Mēs esam noejoša paaudze un mums jādod ceļš jaunajiem. Mūsu sabiedrība intelektuāli noveco, tā ir pārņēmusi daudz postmodernisma mītu un neatzīst īstenību”, teica J. Stradiņš. “Kaut visi rādītāji ir slikti un eksporta preces ar augstu pievienoto vērtību stāv uz vietas, ir jāceļ augstās tehnoloģijas un zinātnes universitātes, kaut arī sabiedrībai būtu jānes upuri. Ir jānosargā vide, kurā Latvijas intelektuāļi varētu darboties,” savu uzstāšanos nobeidza J. Stradiņš.
LZA prezidents Juris Ekmanis teica, ka ir labi, ka sabiedrība ir gatava runāt par problēmām, kas ir visapkārt. Tā, piemēram, ir saņemts ierosinājums izvērtēt ne tikai gada lielākos sasniegumus zinātnē, bet arī nodefinēt gada lielākos trūkumus. Viņš runāja par ierēdniecības teroru, kas rezumējas fantastiskā birokratizācijā. Katrs projekts, kurā ir iesaistīta valsts vai ES struktūrfondu nauda, apaug ar ierēdņu masas un institūciju “rūpēm”. Katru nedēļu uzzinām kaut ko jaunu, ko nedrīkst darīt. No zinātniekiem neprasa rezultātu, bet finanšu plūsmas un darba laika uzskaiti, un, nedod die’s, ja zinātnieks strādā vairāk par 8 stundām dienā! Drīz uzraudzītāju būs vairāk nekā izpildītāju un par svarīgāko kļūs process nevis rezultāts.
Simpozija vadītājs Juris Rozenvalds noslēgumā atzīmēja trīs valsts attīstības priekšnoteikumus: līdzdalību, konkurenci un līdzsvarotību. Laba pārvaldība paredz arī zināmu līdzdalību. Konkurence ar skaidri izteiktiem kritērijiem vajadzīga gan starp zinātniskiem projektiem, gan starp augstskolām. Līdzsvarotībai jābūt starp birokrātiskām prasībām un reālo darbu, starp klasiskām vērtībām un jaunām identitātēm, starp augsto zinātni un sabiedrības pieprasījumu.
• J. Stradiņa rakstu “Cicerona balvas pirmie 10 gadi” skat. “Zinātnes Vēstnesis” Nr. 13(389) 2009. gada 7. septembrī.