Gāzei uzticīgs
Zelts jau ir rokā! A/s “Latvijas Gāze” valdes priekšsēdētājs Dr. Adrians Dāvis
pasniedz diplomu Dr. Ivaram Platajam
A.Edžiņas foto
Sēžam ar Dr. sc. ing. Ivaru Plato a/s “Latvijas Gāze” Mācību centrā un līdz ar kafijas tasīti saņemu brīdinājumu, ka saruna uz mirkli būs jāpārtrauc, kad ieradīsies kāds apmeklētājs. Kāda runa, darām taču katrs savu darbu! Apmeklētāji nāk. Un piesakās pa tālruni, pie reizes noskaidrojot, kādi papīri jāatnes. Tie ir Rīgas Tehnisko universitāti beigušie speciālisti, kuri vēlas saņemt sertifikātu būvpraksei, jo Ivars Platais ir ne vien Mācību centra vadošais inženieris–lektors un Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības Valdes loceklis, bet arī Būvspeciālistu sertifikācijas centra administrators.
Pagājušā gada 3. decembrī Ivaram Platajam pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s “Latvijas Gāze” un Latvijas Izglītības fonda Zelta medaļu, diplomu un stipendiju par mūža ieguldījumu gāzes saimniecības zinātnē un speciālistu sagatavošanā. Tas ar divu mēnešu atstarpi sakrita ar laureāta 75 gadu jubileju. Ar cildinājumiem neskopojās a/s “Latvijas Gāze” Valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis un RTU Būvniecības fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta direktors prof. Andris Krēsliņš. Kādi tik nebija apzīmējumi – Latvijas gāzenieks Nr. 1, mūsu akadēmiķis, arī gāzes dinozaurs (paša I. Platā vērtējums). Kāds tad, dinozaura acīm skatoties, ir bijis viņa teju 50 gadu ilgais ceļš Latvijas gāzes saimniecībā?Lielās gāzes gaidās
Gāze toreiz, kad jūs sākāt strādāt, un gāze tagad taču ir divas pilnīgi dažādas lietas. Vai bija kaut mazākā nojausma, kā tas viss varētu izvērsties?
Ne mazākā! 1960. gadā biju otrā vai trešā kursa studentiņš Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes sanitārtehnikas specialitātē. Institūtā iestājos pēc Celtniecības tehnikuma beigšanas. Mani uzaicināja strādāt Rīgas gāzes pārvaldē par atslēdznieku, liekot manīt, ka – “ar karjeras iespējām”, jo Latvijas PSR gatavojās lielām pārmaiņām – pārejai no sašķidrinātās gāzes uz deggāzi. Bija jābūvē gāzes vadi. Diez vai toreiz es domāju, ka gāzes apgādes specialitātē paies viss mans darba mūžs.
Jau balonu gāze mums šķita milzīgs atvieglojums mājsaimniecībā. Laukos mans tēvs atbildēja par balonu piegādi un nomaiņu visai ciema padomes teritorijai. Ar īpašu automašīnu sarkanos balonus atveda uz centru un viņš ar mazu motocikla piekabīti tos nogādāja patērētājiem.
Redziet nu, tātad viņš bija mūsu cilvēks, izgājis mūsu kursus. Pirmie propāna–butāna baloni Rīgā parādījās 1949. gadā, trīs balonus uzstādīja izpildkomitejas vadītāju dzīvokļos. Grāmatā “Gāzei Latvijā – 140”, kas aptver laikposmu no 1862. līdz 2002. gadam, rakstīts, ka par pirmo oficiālo sašķidrinātās naftasgāzes lietotāju Rīgā 1949. gadā kļuva Rīgas elektrospuldžu rūpnīca. Līdz tam izmantoja Rīgas gāzes fabrikā no akmeņoglēm ražoto gāzi, ko tajā pašā 1949. gadā saražoja 10 miljonus kubikmetru. Bija plānu sasniegšana un pārsniegšana, darba ražības pieaugums, pašizmaksas samazināšana – viss, kas sociālistiskajā plānveida saimniecībā pienācās. Tikai tajā pat laikā veiktā Valsts gāzes tehniskās inspekcijas Ļeņingradas nodaļas kontrole konstatēja, ka ogļu sliktās kvalitātes dēļ iedzīvotājiem tiek piegādāta zemas kvalitātes gāze, un arī tā tikai noteiktu skaitu stundu diennaktī. Bet par to jau avīzes nerakstīja. Nu lūk, tad nāca sašķidrinātā gāze, kuras pluss bija mobilitāte. Nevajadzēja būvēt gāzes vadus. Sākumā balonus pildīja ārpus Latvijas, bet, pieaugot pieprasījumam, 1952. gadā Šķirotavas dzelzceļa stacijas tuvumā kā vienu no pirmajām PSRS sāka būvēt Rīgas sašķidrinātās gāzes uzpildes staciju. Vēlāk sašķidrināto gāzi balonos vai automašīnās pildīja ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā. Rīgas uzpildes stacijai pat bija iecerēti lieli mērķi – gāzes pievadīšana Rīgas gāzes fabrikai, lai palielinātu ražotās gāzes apjomu un uzlabotu kvalitāti, taču tas nerealizējās, jo Rīga tika iekļauta gazifikācijas plānā un gatavota apgādei ar dabasgāzi. Tāds bija tas fons, kad es sāku strādāt. 1962. gada 21. jūlijā, kā jau tolaik dažādus sasniegumus mēdza piesaistīt jubilejām, Rīgā Daugavas stadionā svinīgā mītiņā tika aizdegta simboliska dabasgāzes lāpa. Partijas un valdības uzdevums uzbūvēt 1230 km garo maģistrālo gāzesvadu no Dašavas caur Minsku un Viļņu līdz Rīgai 1962. gadā bija izpildīts.
Kur tajā laikā strādājāt jūs? Pie gāzesvadiem? Trubām?
Tie?i tā – pie trubām. 1962. gadā Rīgas gāzes fabrika pārstāja ražot gāzi. Nāca dabasgāze, tā bija sausa. Vecie ķeta vadi bija ar daudzām savienojumu vietām, tās izžuva, radās gāzes noplūde. Gāzei jauca klāt eļļas tvaikus, lai savienojumu vietas eļļojas. Tas bija pasaules klases jauninājums, kam nebija analogu. Vienlaikus notika veco ķeta vadu nomaiņa ar tērauda vadiem. Apmēram astoņu gadu laikā tas tika izdarīts, un Rīgā gāzesvadu garums sasniedza aptuveni 150 kilometru. Tas bija unikāls eksperiments, kas sevi attaisnoja. Pie tam pašu iecerēts un pašu realizēts. 1980. gadā Latvija gazifikācijas līmeņa ziņā bija pirmā vietā Padomju Savienībā, jo līdz 90 % dzīvokļu lietoja gāzi.
Rīga – jā. Bet bija arī lauki. Jums ir virkne grāmatu par lauku gazifikācijas problēmām.
?odien tikai jaunā paaudze nezina, kāda padomju laikos uzmanība tika pievērsta laukiem. Kukurūzas kampaņa, pārtikas programma un diez kas vēl. Partijas un valdības atbalsts laukiem bija garantēts ( it īpaši Baltijas republikās, kuras baroja Maskavu un Ļeņingradu – red.). Protams, arī mūsu republikas vadoņi visvisādi centās izkalpoties Maskavai, tādēļ lauku gazifikācijai tehniskais atbalsts bija nodrošināts. Mēs vieni no pirmajiem eksperimentāli sākām izmantot polietilēnu gāzes vadiem, tā sakot, bijām izmēģinājumu poligons polietilēna gāzes vadu montāžai. Iesākumā izmantojām meliorācijai paredzētās caurules. 80. gadu vidū lauku apvidos bijām ielikuši pie 180 kilometru polietilēna gāzesvadu, lai īsā laikā pievadītu gāzi pie saimnieciskiem objektiem – fermām, siltumnīcām, graudu kaltēm. Tie gāzesvadi stāv 20 gadus, nav vairs tikai ne fermu, ne dārzniecību, ne graudu kalšu... Stāv arī tie primitīvie četru meliorācijas trubu posmi Rīgā, ar kuriem sākumā eksperimentējām. 80. gados jau sākām saņemt speciāli gāzei ražotas polietilēna caurules.
Aicinājums – mācīt
Un kā tad bija ar tām solītajām karjeras iespējām? Šķiet – nekāda vaina. Lasu jūsu CV – atslēdznieks, meistars, inženieris, dienesta vadītājs, pārvaldes priekšnieka vietnieks un galvenais inženieris. No 1973. gada līdz 1988. gadam – Rīgas gāzes tresta pārvaldnieks; no 1988. gada līdz 1992. gadam – RA “Latvijas gāze” ģenerāldirektora pirmais vietnieks–galvenais inženieris; no 1992. gada līdz 2005. gadam – a/s “Latvijas Gāze” Mācību centra vadītājs, šobrīd – vadošais inženieris–lektors.
Jūs jau zinat, kas notika ar Latvijas rūpniecību un lauksaimniecību pēc neatkarības atgūšanas. Radās pilnīgi jauna politiskā un ekonomiskā situācija ar jauniem uzdevumiem. 1987. gadā biju sācis strādāt Rīgas Tehniskajā universitātē (tolaik vēl Rīgas Politehniskajā institūtā) par mācībspēku gāzes nozarē, mani ievēlēja par docentu, kas esmu vēl šodien. Laikam mācīt citus ir mans aicinājums. Arī tās jūsu pieminētās grāmatas, kas tapušas 70. – 80. gados, tika uzrakstītas kā lauku gazifikatoru rokasgrāmatas, taču tās noder arī citiem, jo tur rakstīts viss par gāzi. Divām paaudzēm tā bija vienīgā pieejamā literatūra latviešu valodā piezemētā, saprotamā formā. Daudzus cilvēkus esmu apmācījis gāzes specialitātē kā augstskolā, tā šeit, “Latvijas Gāzes” Mācību centrā ( tas sākumā atradās citā vietā, nevis šajās modernajās auditorijās un laboratorijās Stirnu ielā), kur kvalifikāciju paaugstina “Latvijas Gāzes” darbinieki un uz praktiskām nodarbībām ierodas studenti. Pēdējos gados RTU nodarbojos ar maģistrantiem un doktorantiem, turklāt lielākā daļa manu studentu vienlaicīgi ir arī “Latvijas Gāzes” darbinieki, kuri pēta konkrētus, darbam nepieciešamus jautājumus.
Balvas saņemšanas reizē jūs ļoti noslēpumaini solījāt pārsteigumus no saviem pašreizējiem trim doktorantiem. Vai tagad varat atklāt, ko viņi pēta?
Domāju, ka viņi revidēs pašreiz gāzes saimniecībā pastāvošos normatīvus un uzskatus. 90. gadu sākumā visi normatīvi, materiāli un iekārtas bija no Padomju savienības. Tos bija izstrādājuši Krievijas vadošie institūti. Tie bija saistoši visai milzīgajai Padomju savienības teritorijai ar dažādiem klimatiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem. Izņēmums bija tikai ziemeļu polārie apgabali. Rietumos bija pavisam citi normatīvi. Tā nu Vācijā bija vieni, Krievijā – citi, mēs ģeogrāfiski pa vidu. Mani trīs doktoranti, visi “Latvijas Gāzes” darbinieki, katrs savā jomā izstrādā jaunus normatīvus un jaunas tehnoloģijas mūsu, Latvijas apstākļiem. Aivars Broks iztrādā dispečerizācijas pilnveidi: kā gāzes daudzumus patērētājiem iedalīt, pārdalīt, kā pieņemt lēmumus. Mēs saņemam Rietumu tehnoloģijas, tās jāpiemēro padomju laikā būvētajiem gāzesvadiem un sistēmām. Ināra Laube savukārt vāc materiālus, lai pārskatītu normatīvus. Pašlaik ir gan vecie, no padomju laikiem saglabātie , gan no Rietumiem pārņemtie. Ir dažas lietas, kas liek šaubīties par pašreizējo, pārejas laika normatīvu atbilstību. Ināra vāc datus, lai noskaidrotu, kas no tiem atbilst un kas jārevidē. Domāju, ka būs otrais variants. Aleksejs Batrakovs strādā pie maģistrālo gāzes vadu diagnosticēšanas. Mums maģistrālie gāzes vadi ir aptuveni 1,5 tūkstoši kilometru gari. Kā diagnosticēt, vai gāzesvadam nav radušies kādi bojājumi – plaisiņas sienās vai kas cits, ja tas atrodas zem zemes, nepieejamā stāvoklī? Aleksejs ir izstrādājis intelektuāla virzuļa pielietojumu. Virzulis ar spiediena palīdzību virzās pa vada iekšpusi no punkta A uz punktu B un elektroniski fiksē visus defektus, visas draudošās vietas, kur nākotnē varētu rasties problēmas – nepareizas metinājuma vietas, korozijas bojājumus, izolācijas bojājumus, plaisas metinājumā, kā tas bija, piemēram, Valmieras gadījumā. Turklāt punkts A var atrasties jebkurā attālumā no punktā B. Jāapgūst ne tikai pats virzulis, bet arī kameras, kur to ievadīt un izvadīt. Jāizstrādā datu novērtēšanas kritēriji. Viņa doktora darba uzdevums ir iegūt nepieciešamos datus, izvērtēt tos un pateikt, kurā vietā kādi darbi ir jāveic.Zinātnei apakšā ir vajadzība
Visi jūsu doktoranti ir praktiski orientēti.
Es vispār uzskatu, ka zinātniekam ir jābūt praktiskam. Mēs, protams, runājam par lietišķo zinātni. Katrs jauns materiāls, tehnoloģija, ekspluatācijas metode prasa jaunu risinājumu. Nevar automātiski pārņemt ne vācu, ne krievu, ne kādu citu metodi. Jānovērtē savas iespējas, savi cilvēki, savas vajadzības. Mums ir citi klimatiskie apstākļi, cita mentalitāte. Lai tas, ko mēs darām, būtu ekspluatācijā droši, ekonomiski, nestu maksimālo labumu – tā, manuprāt, ir lietišķā zinātne. Visur zinātnei apakšā ir vajadzība. Kad darbs ir nobeigts, tad var izvērtēt, ko tas jaunu ir ienesis.
Ko jūs domājāt, pieminot mūsu mentalitāti?
Sociālistiskā sistēma samaitāja cilvēku mentalitāti, to parāda kaut vai tās problēmas, ar kurām vācieši saskārās pēc abu Vāciju apvienošanās un ar kurām nav tikuši galā vēl šodien. Arī mēs ciešam no vecās domāšanas paliekām. Kā bija agrāk? Uzbūvējām, parakstījām nodošanas aktu un – sveiki! Ja laikā vai pirms termiņa, dabūjām prēmijas, ja iekavējām, dabūjām rājienu. Tagad izrādās, ka ir jāatbild arī pēc nodošanas ekspluatācijā. Mēs cenšamies audzināt jauno paaudzi, lai tā būtu konkurētspējīga, prasmīga un godprātīga savu mērķu sasniegšanā.
Zinātņu akadēmijā dažādas balvas zinātniekiem pasniedz regulāri. Pašas akadēmijas balvas, kopīgas balvas ar Latvijas lielajām ražošanas firmām. Laureāti bieži vien ir augstskolu mācībspēki, un tad interesanti ir vērot apsveicējus – vai tā ir darbavietas oficiālā delegācija ar ziedu salonā veidotu jaunmodes kompozīciju vai, tā sakot, nesankcionēts jauniešu bars ar puķītēm atnācis sumināt savu iemīļoto pasniedzēju. Ivaram Platajam ziedu klēpis bija abām rokām turams un vairākumā tās nebija pienākuma buķetes. Dinozauram Ivaram Platajam arī darba dzīve ir izveidojusies vecmodīga – visu mūžu gāzes dienestā. Anglijas karaliene par uzticību ieceļ bruņinieku kārtā un piešķir titulu sers.”Latvijas Gāze” savam uzticīgajam bruņiniekam ir devusi augstāko, kas tai ir – Zelta medaļu.
E&P