Džosera piramīdas noslēpumi jeb Latvija var!

3. maijā, dienu pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadskārtas, kinoteātrī “Rīga”, sajūsminātu aplausu pavadīta, pirmizrādi piedzīvoja kinorežisora un operatora Romualda Pipara, kā teikts ielūgumā, dokumentāla, zinātniski populāra filma “Džosera piramīdas noslēpumi”.

Es šim apzīmējumam vēl pievienotu fantastiska, bet baidos, ka mani pārprastu un uzskatītu, ka filmā redzamais un dzirdamais ir prāta un fantāzijas uzkonstruēts, bet dabā nepastāvošs. Ne brīdi neapšaubot filmas zinātniskumu (Bruno Deslandes vēlāk teica, ka filmā zinātniskā varētu būt pat vairāk, bet tad tā būtu vēl garāka par pašreizējām 90 minūtēm), vārdu fantastiska es domāju, runājot par: a) šīs ekspedīcijas priekšvēsturi – Karnakas tempļa izpēti, kura pasaules eģiptologu prominentajai sabiedrībai vispār darīja zināmu Latvijas vārdu (kur tāda Latvija atrodas un kāda tai daļa par Ēģiptes senvēsturi?), b) veiksmīgu jauno, vismodernāko tehnoloģiju lietošanu, tādu kā 3D skenēšanas iekārta (filmā Klauss Kīps to dēvē par manu bērniņu un, sargājošā kastē iesaiņotu, to kā dārgu antīku vāzi pārvieto augšup un lejup pa šaurajām, pusaizbrukušajām ejām un galerijām), kā arī līdz šim tādiem nolūkiem nelietotu, Latvijā ražotu radiolokācijas zondēšanas iekārtu, ar kuru varēja ielūkoties Džosera piramīdas kompleksa un apkārtnes pazemē..., kā filmā teica ģeologs, LU profesors Valdis Segliņš, pilnīgi fantastiskā 70 m dziļumā (nedrīkst pat teikt, vienalga neticēs!), c) celtniecības firmas Re&Re realizēto nedrošo iežu nostiprināšanu virs princešu alabastra sarkofāgiem; tajā tika izmantotas ar lidmašīnu no Latvijas vestās, īpaši konstruētās supervieglās un superisturīgās kompozītu materiālu sijas un ģeosiets, d) un protams, protams, tas, kas bija jānosauc pašā sākumā un bez kā nebūtu ne šīs ekspedīcijas, ne tās fantastisko (vēlreiz jālieto vārds fantastisks) rezultātu – cilvēki, kuru nenormālais, fantastiskais entuziasms ļāva to paveikt, sākot ar Latvijas ekspedīcijas vadītāju Dr. arh. Bruno Deslandesu (Dēlandu), kura ziņojumam Francijas Zinātņu akadēmijā sirmie zinātnes korifeji sekoja ar neatslābstošu interesi un novērtēja kā izcilu, bet Francijas prezidents Žaks Širaks spieda roku un apsveica, ar nenogurstošo mūsu akadēmijas goda doktoru Jāni Klētnieku – ekspedīcijas zinātnisko galvu (viņš arī filmas scenārija līdzautors), par kuru vēlāk tramvajā kāda kundze izbrīnīti teica savam, domājams, mazdēlam – prāvam puisietim: “Un tas vecais kungs arī rāpās pa visām tām pazemes spraugām 30 metru zem zemes!” Piedodiet, Klētnieka kungs, jūs jau nu gan neesat un nekad nebūsit vecs! Vajadzētu nosaukt vēl un vēl, un vēl. Pirmizrādes vakarā viņi visi bija uz skatuves, arī tā meitene, kurā filmā teica:”Šito skatu es mammai nedrīkstu rādīt!”, kad siets tika stiprināts dzīvībai bīstamos apstākļos, turklāt tādā šaurībā, ka nebija iespējams valkāt aizsargķiveri. Nu mamma, filmu skatoties, varēja uzelpot, ka viss beidzies labi, un pakratīt pirkstu, sak, vairāk gan tā nedari! Bet es esmu pārliecināta, ka jebkurš no filmā redzētajiem pie vismazākās iespējas būtu gatavs to atkārtot vēl un vēl, par spīti ekspedīcijas grūtībam, karstumam un smilšu vētrām, kas sabojāja filmēšanas kameras optiku. Jo – tik daudz kas palika iesākts, aizsākts, ieskicēts, kaut vai par iespējamu lielu pazemes nekropoli līdz šim zināmā viena valdnieka piramīdas kompleksa vietā. Bet tas, diemžēl, nav atkarīgs no mums. Taču šī filma ir pārliecinošs pierādījums tam, ka “Latvija var!” Un būtu ļoti vērtīgi, ja filmas īsāku, kompaktāku variantu varētu parādīt (pārdot!) plašākai pasaules publikai telekanālā “National Geography” vai “Discovery”. Ja ir drosme un uzņēmība, tad – kādēļ ne?