Tāda bija tēma 26. martā notikušajam LZA un LZA Ekonomikas institūta rīkotajam 3. semināram ciklā “Valsts ekonomiskā politika recesijas pārvarēšanai”. Tā programmā bija 4 referāti un dažādu nozaru pārstāvju diskusija.

Par iedzīvotāju skaita un vecumsastāva paredzamām pārmaiņām Latvijā un tās reģionos ziņoja Pārsla Eglīte (LZA Ekonomikas institūts). Jaunākā no pieejamām prognozēm Eiropas Savienībai un katrai no dalībvalstīm ir izstrādāta EUROSTAT līdz 2060. gadam. Tā balstīta uz 2008. gada datiem un pieņēmumu, ka dzimstības un mirstības rādītāji jaunajās dalībvalstīs tuvosies vecākajās novērojamiem, bet migrācijas gaitā līdz gadsimta vi-dum atšķirībā no vecajām vēl zaudēs iedzīvotājus. Pie tādiem nosacījumiem pēc 2030. gada sāktu mazināties visas ES kopējais iedzīvotāju skaits, bet jaunajās dalībvalstīs – visu prognozes periodu. Latvijas iedzīvotāju skaits jau 2030. gadā būtu sarucis līdz apmēram 2 miljoniem. Vienlaikus mazinātos jauniešu un darbaspējīgo īpatsvars, bet strauji pieaugtu aktīvo vecumu pārsniegušo daļa. Līdzīgas depopulācijas un novecošanās norises, pēc LU demogrāfu aprēķiniem, paredzamas arī Rīgā un citos Latvijas reģionos, izņemot Pierīgu. Tomēr prognozēs aprēķinātie rādītāji dzīvē var neattaisnoties, ja ar mērķtiecīgu apstākļu maiņu izdotos vājināt attīstībai nelabvēlīgu norišu intensitāti.

Migrācijas ietekmi uz Latvijas un tās reģionu iedzīvotāju skaita izmaiņām raksturoja prof. Zaiga Krišjāne (LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte). Klātesošie tika iepazīstināti ar šī gadsimta sākumā notiekošās emigrācijas iezīmēm: ārvalstīs reģistrējušos Latvijas darba migrantu sadalījumu pa valstīm un viņu skaita pārmaiņām līdz pat pagājušā gada beigām. Lielbritānijā, piemēram, pēc Latvijas iestāšanās ES tas krasi pieauga; 2007.– 2008. gadā darba samaksai pašmājās paaugstinoties, par kādu trešdaļu tas mazinājās, bet 2009. gadā no jauna strauji pieauga. Daļēji mainījusies arī ceļa mērķa izvēle; Īrija vairs nav iecienītākā, to krietni apsteidz Lielbritānija, Norvēģija, Vācija. Iekšzemē turpinās gan pārcelšanās uz dzīvi valsts centrālajā daļā, gan svārstveida migrācija uz darbu vai mācībām Rīgā. Par tā galvenajiem iemesliem tiek minēts darba vietu trūkums dzīvesvietā, esošās neatbilstība profesijai vai pārāk zemā samaksa par to. Atbilstoši pieaug satiksmes intensitāte Rīgā un tās tuvumā.

Runātāja secināja, ka ES brīvā darba tirgus apstākļos ar augošām iespējām izmantot arvien ātrāku transportu, ir mainījušās ierastās migrācijas formas. Gan starpvalstu, gan iekšējā migrācija arvien biežāk notiek bez pastāvošās dzīvesvietas maiņas, bet izbraucot no mājām atkārtoti: uz vairākiem gadiem vai mēnešiem ārvalstīs, nedēļām vai dienām – iekšzemē. Pat ilgākas prombūtnes gadījumā parasti netiek deklarēta dzīvesvietas maiņa, un tādēļ migrantu skaits statistikā neatspoguļo patieso.

Izglītības sistēmas elastību un atbilstību mūsdienu prasībām bija uzņēmusies raksturot Inta Jaunzeme – LU doktorante un Studentu servisa pārstāve. Viņa pievērsās galvenokārt izglītības iestāžu absolventu iespējām mainīgā darba tirgus apstākļos sagatavoties sekmīgas karjeras veidošanai. Lai katrs indivīds iemācītos visa mūža garumā identificēt savas intereses, spējas un prasmes un pieņemtu pareizus lēmumus par profesijas un tālākās izglītības izvēli, būtu vajadzīgs atbilstošs pasākumu kopums, ieskaitot informāciju šai jomā, karjeras izglītību un individuālu konsultēšanu. Šai nolūkā savukārt nepieciešama atbilstošu speciālistu sagatavošana un sociālo partneru – īpaši darba devēju un viņu organizāciju līdzdalība, piedāvājot prakses iespējas un prognozes par turpmāk darba tirgū vairāk pieprasītām profesijām.

Uzlabojumiem jauniešu sagatavošanā darba dzīvei bija veltīts arī LU emeritētās profesores Veronikas Bikses referāts “Mūsdienu izaicinājumi uzņēmējdarbības izglītības veicināšanai”. Klausītāji tika iepazīstināti ar EK ieteikumu visās studiju programmās jau no mazotnes veidot jaunu kompetenci – uzņēmējspējas. Latvijā, Igaunijā, Zviedrijā un Somijā 2009. g. novembrī veikta arī skolēnu un skolotāju aptauja par uzņēmējprasmju veicināšanu skolās. Latvijā aptaujāti 1588 skolēni vecumā no 12 līdz 19 gadiem un 411 skolotāji. Abu šo grupu vidū 3/4 atbildējuši, ka daļēji vai pat labi izprot pašu jēdzienu “uzņēmējspējas”. Skolēnu vidū 71% to saista galvenokārt ar atbildību. Tāda pat atbildējušo daļa vēlētos veidot savu uzņēmumu, taču tikai 40% tikuši mācīti to darīt. Referente pauda viedokli, ka valdībai jāizstrādā rīcības programma izglītošanas uzņēmējdarbībā pārvaldīšanai.

Diskusijā runātāji pievērsās gan pasaules norisēm, kas varbūtēji ietekmētu iedzīvotāju skaita turpmākās pārmaiņas Latvijā, gan iedzīvotāju kustības un izvietojuma ietekmei uz saimniecisko darbību un otrādi.

LZA goda loceklis Pēteris Guļāns atgādināja par straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu citās pasaules daļās un tā izraisīto dabas resursu patēriņa pieaugumu, kas, viņaprāt, varētu rosināt masveida pārceļošanu uz līdz šim mazāk blīvi apdzīvotām teritorijām, ieskaitot Latviju.

Ģirts Rungainis, A/S IBS “Prudentia” Padomes loceklis, dalījās novērojumos, ka iedzīvotāju lielākas koncentrācijas vietās uzņēmējdarbība attīstās sekmīgāk. Tāpēc darbavietu izvietojums galvenokārt Rīgā ir dabisks, bet emigrācija no Latvijas pašu valstij nevēlama. Labākus ekonomiskās darbības panākumus kavējot arī darbaspēka nepietiekamā kvalifikācija, kas novedusi pie milzīgā bezdarbnieku skaita. Stāvokli varētu labot, veicinot rūpniecības attīstību ar labām algām darbiniekiem, un sabiedrības aktivizēšanās.

Staņislavs Keišs, projekta vadītājs LZA Ekonomikas institūtā, atgādināja, ka atbalstu pakalpojumu nozaru attīstībai pretstatā rūpniecībai un Rīgai, nerēķinoties ar pārējo teritoriju, uzsāka liberālo partiju valdības jau pārejas posma sākumā. Tai pat laikā skolēniem atļautā mācību priekšmetu izvēle turpmākos gados ierobežoja kadru sagatavošanas iespējas tehniskās profesijās.

Pašvaldību Savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis arī izteica bažas par emigrācijas sekām, kas veicina Latvijas un īpaši attālāko apvidu apdzīvojuma mazināšanos. Tā ierobežo gan saimnieciskās darbības iespējas, gan izglītības pieejamību, gan iedzīvotāju skaita atjaunošanās iespējas. Lai tālāku apdzīvotības mazināšanos novērstu, vispirms būtu jāatzīst un jāizvērtē iepriekš pieļautās kļūdas. Viena no tām – rūpnīcu slēgšana

90. gados, pārāk paļaujoties uz Rietumvalstu padomdevējiem, kuru vidū daļa bija ieinteresēti novērst varbūtējo konkurenci sa-vējiem. Otra kopīgi pieļautā kļūda – sabiedrības nepietiekamā līdzdalība valsts attīstībai nozīmīgās norisēs, piemēram, izdarot izvēli vēlēšanās vai papildinot savu ģimeni. Ja nespējam palielināt dzimstību, jārēķinās ar imigrāciju. Tās paredzamais apjoms un nosacījumi ir laikus jāapspriež.

Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure iepriecināja ar ziņu, ka nākamgad paredzētajā tautas skaitīšanā papildus pasaules kopainas iegūšanas nolūkā ANO par obligātiem noteiktiem jautājumiem Latvijā būs arī jautājumi par saimes locekļiem, kas devušies uz ārvalstīm. Tā būs gūstami droši dati par izceļotāju skaitu un sastāvu, par ko pagaidām tiek minētas visdažādākās spekulācijas.

Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības un uzņēmēju asociācijas priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš pievērsās nepieciešamībai attīstīt rūpniecību, palielinot tajā nodarbināto īpatsvaru līdz 20–30%. Lai to iespētu, skolās jāveido atbilstoši kabineti, bet studentiem papildus kontaktstundām noteikti jāstrādā arī laboratorijās. Ierēdņi tiek atradināti no patstāvīgas domāšanas, tāpēc tieši zinātniekiem jāuzņemas izteikt ierosinājumus varas pārstāvjiem. Tomēr cilvēkiem nevajag visu gaidīt no valsts, bet jāmācās pašiem lauzt ceļu dzīvē no 1.klases.

Māris Grīnbergs (SIA “Latio” analītiķis) pievienojās jau izskanējušai domai par sabiedrības līdzatbildību politisko kļūdu pieļaušanā, tomēr jāatceras, ka liela loma bija no ārzemēm ieplūdušai naudai. Latvijas attīstībai pašreiz traucējoša ir ienākumu līmeņu polarizācija, tāpēc politika būtu jāvērš uz tās mazināšanu, un tieši šai jautājumā izpaudīsies, kuri īsti ir labējie vai kreisie politiķi. Savukārt imigrācijas politika jāveido tā, lai labums no tās neveidotos valstī, kurā vairs nav latviešu.

LZA prezidents Juris Ekmanis savā galavārdā atgādināja 3 sivēntiņu pieredzi: drošākā bija māja, kas bija domāta ilgākai pastāvēšanai un rēķinājās ar varbūtējiem riskiem. Tikai pēc neveiksmēm sivēntiņi saprata, ka jādarbojas kopīgi. Tāpat zinātniekiem aktīvāk, skaļāk un vairāk jārunā par problēmu iespējamiem risinājumiem. Īpaši laikā pirms vēlēšanām.

Seminārs deva noteiktu ieguldījumu cilvēkresursu atjaunošanās norišu nozīmīguma un sarežģītības izpratnē. Semināra dalībnieki saņēma jaunāko informāciju par vairākām apspriežamajai jomai būtiskām norisēm: Latvijai prognozējamo iedzīvotāju skaitu, migrācijas norisēm, jauniešu gatavošanu sekmīgas karjeras veidošanai un uzņēmējdarbībai. Klātesošie guva iespēju paust savu viedokli par apspriežamo parādību ietekmējošiem pasaules un vietējiem procesiem dažādās jomās, kā arī sarūkošā Latvijas iedzīvotāju un darbaspējīgo skaita ietekmi uz valsts tālākās at-tīstības iespējās. Kopumā tas veicināja pārliecību par minēto sakarību tālākās izpētes nepieciešamību tieši mūsdienu apstākļos, iesaistoties dažādu nozaru pārstāvjiem. Radās arī vienprātīga atziņa par vienotas valsts politikas izstrādes un īstenošanas lietderību sociālo norišu saskaņotai regulēšanai, novēršot pretrunas ģimenes atbalsta un nodarbinātības, reģionu attīstības un nodokļu politikas, darba samaksas un migrācijas norišu risināšanā. Šai nolūkā kāds no nākamajiem semināriem būtu veltījams šādas politikas pamatnostādnēm un konkrētu rīcības veidu piedāvājumiem, rēķinoties ar saskarīgo norišu mijiedarbību.