Nacionālais raksturs

Interesants dokuments ir divu Kurzemes mācītāju raksts Latviešu avīzē 1827. gadā par “Latviešu zemnieka labajiem un sliktajiem tikumiem”. Tad klausieties.

Labie tikumi:

1. Latvietim ir dievbijīgs prāts un ticības mīlēšana un cienīšana.
2. Latvietis mājo labprāt. (Labprāt uzņem viesus)
3. Latvietis visnotaļ ir devīgs un labsirdīgs.
4. Latvietis ir saudzīgs, padevīgs un gatavs sadzert ar savu ienaidnieku.
5. Latvietis ir goda cilvēks.
6. Latvietis ļoti mīļo savu tēvu zemi un savu kārtu.
7. Latvieša jautrais prāts un laba galva uz mācībām.
8. Latvietis prot ciest un mirt.

Sliktie tikumi:

1. Latvietis ir žūpis un negausis.
2. Latvietis ir māņticīgs.
3. Latvietis ir nepateicīgs.
4. Latvietis ir liels nebēdnieks. Gatavs uz dumpi un viegli iespaidojams.
5. Latvietis, kārīgs būdams, par sevi vien domā un par citiem nedomā.
6. Latvietis ir vēstu kārs. (Ziņu kārīgs)
7. Latvietis neder labi ar saimnieku.
8. Latvietis ir liels sūdzētājs.

Tā sprieda par mums Lindes-Birzgales draudzes mācītājs Konrads Šulcs, kā arī Listenes un Struteles draudzes gans Kārlis Fridrihs Vatsons. Īsteni latviešu labvēļi, kam rūpēja mūsu liktens nākotnē un kuri pretojās mūsu pilnīgai pārvācošanai. Viņi nāca no Kurzemes literatūras un mākslas biedrības, par kuras darbību plašu referātu mums nesen lasījis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Arī Garlibs Merķelis darbojās šinī biedrībā. Ceru, ka viņa domas par“Latviešiem” jūs zināt jau no skolas laikiem.

Esmu pieķēries sava skolotāja Aleksandra Leimaņa atziņai, ka raksturs ir attiecību summa. Tāpat arī nacionālais: Vēstures gaitā radušos attiecību summa kā pret ārējo pasauli, tā arī pašiem pret sevi.

Ļevs Tolstrojs traktātā par Dzīvi, skaidrojot jēdzienu “patiesība”, dod padomu nolikt skaidrojamo lietu iedomātās lodes pašā centrā, lai saprastu, ka patiesību par šo lietu ir tik daudz, cik punktu uz lodes virsmas, jo no katra punkta skata lenķa patiesība mainīsies. Domāju, ka indivīda vai nācijas attiecībām ar pasau­li ir apgrieztā kārtība. Te liekam sevi lodes centrā un mēģinam aptvert, ka mūsu raksturs ir attiecību summa ar ikvienu punktu uz šīs lodes virsmas. Tikai, ņemiet vērā, ka šīs neredzamo virsmu sfēras ir vairākās pakāpēs vai, precīzāk izsakoties, orbītas. Tāpēc no visa šī haosa es izvēlējos attiecību summu pret septiņām lietām jeb cilvēka dzīves pamatvērtībām:

Dievs, Dzīvība, Pretējais dzimums, Ģimene, Manta, Darbs un Sabiedrība.

Mūsu pašizpausme mākslā ir komunikācijas un saskarsmes ētikas neatņemama sastāvdaļa.

KOMUNIKĀCIJA ir cilvēces prāta un gribas radītais un vadītais mūsu attiecību mehānisms, pateicoties kuram cilvēku dzimums ir izdzīvojis un vēl turas uz šīs planētas. Daudzreiz dzirdu nepareizi saprasto un tulkoto Sent Ekzeperī teicienu par cilvēces attiecību krāšņumu, ar kuru bieži vien saprot jauku sadzīvošanu. Tas ir aplami. Ekzeperī šo krāšņumu redz visu zemeslodi aptverošajā komunikācijā, kurā mēs nezinot viens otru esam cieši savā starpā saistīti. Es nepazīstu tos, kas cepa maizi, ko šodien ēdu, es nepazīstu to, kas vadīja tramvaju, ar kuru es braucu uz šejieni, es nepazīstu to skroderi, kas šuva manu žaketi un tā bez gala. Paraugieties sev apkārt un mēģiniet saskaitīt, ar cik daudzu cilvēku darba pūliņiem mēs esam te saistīti. Tas ir tas skaistums, par kuru jūsmoja Ekzeperī.

Šis mehānisms ierūsētu un radītu katastrofu, ja to nemitīgi neieeļļotu mūsu SASKARSMES ĒTIKA, kas veidojusies līdzi šim visaptverošajam kominikāciojas mehānismam, kura sastāvdaļas ir reliģiju kanoni, sabiedriski politiskās iekārtas, valstu konstitūsijas, īpašumi, tiesības, sociālās grupas, rases, dzimumi, vecumi un tā tālāk. Ja komunikāciju vadītu tikai prāts un griba, mēs dzīvotu mierā un saskaņā, bet tā nav, jo cilvēks ir bioloģiska būtne, nevis komjūters, kuram, piedodiet manu pārdrošību, ir gan prāts, gan griba. Ir! Taču tam nevajag ēst, tam nesāp, nav jādomā par bērniem un rītdienu. Tas pilda savu pienākumu, bezkaislīgs pret notbukiem, mobiļņikiem un citiem pokemoniem. Bet cilvēkam sāp, jo viņš ir Cilvēka bērns, kā teica muzikants Izidors mazajam Boņukam jums zināmajā Klīdzēja romānā. Ne filmā. Biju uzfilmējis, bet izmetu, jo sanāktu didaktika. Tagad jūs to izjūtat katrs savā sirdī bez manas priekšā teikšanas. Komjūteram nav pašam savas nepieciešamības, cilvēkam ir, jo cilvēks nav prāta radījums, kā daudzkārt tiek sludināts.

Tos rada: dzīvotgriba, griba sevi turpināt, sevi apliecināt, sevi nodrošināt, bailes no nāves, no sāpēm, no slimībām, bada un pāri darījumiem.

Un tieši instinkti, zemapziņa un jūtas ir tās, kas dod impulsu darbībai un vēlmes piepildījumam.

Un tikai tad ieslēdzas prāts un griba.

Cilvēks ir jūtu radījums. Vispirms darīja un tikai tad domāja, tikai tad saprata, ka labi vai slikti.

Bet kas ir labi un kas ir slikti?

Tas, kas cilvēka dzimumam ir auglīgs vai neauglīgs.

Katras ētikas normas pamatā ir praktiskais izdevīgums.

Jau pamanījāt, ka pirmajā vietā, gan runājot par vērtībām, gan komunikācijas mehānismu, es lieku Dievu un reliģiju. Tas nebūt nenozīmē to, ka sludinu ticību, vai uztājos kā Dieva esamības pierādītājs. Man tas nav jāpierāda, jo Dievi un reliģijas bija tie spēki, kas, būdami kaut vai iztēlē, palīdzēja cilvēkiem radīt šo izdzīvošanas mehānismu. Es nerunāju par Dievu esamību apriori, bet par esamību cilvēku apziņā kopš pašiem pirmsākumiem. Ētikas sistēmām bija vajadzīgas autoritātes un tādas bija katras pirmatnējās cilvēces intuīcijā. To viņiem diktēja daba ar savu negrozāmo likumību, varu un noslēpumu. Starp citu, gribu citēt akadēmiķi Lihačovu: Uz jautājumu par Dieva esamību man ir vienkāršs pretjautājums: “Vai ir dabā tādas likumības un spēki, ko cilvēks nevar mainīt? Ir! Tad sakiet, kas tas ir?....”

Tā nu ir sagadījies, ka mūsu pirmdzimtajā atmiņā kā tanīs divās akmens plāksnēs, ko Sinaja kalnā vecais ēbreju Dievs pasniedza savam uzticīgajam kalpam Mozum, ir ierakstīti šie desmit ētikas pamatlikumi, kurus visi zinām no galvas. Varētu jau domāt, ka tas ir tikai cilvēces izdzīvošanas pieredzes apkopojums un Dieva vārds tam pierakstīts tikai kā “lokomotīve”. Taču baušļu pasniegšanas formā, kur noliegums mijas ar apstiprinājumu, es redzu Dievišķo providenci. Tieši šis apstāklis mani dara ticīgu, kā akadēmiķi Lihačevu viņa vienkāršais jautājums. Bet par to runāšu vēlāk, pieminot konkrētos baušļus, jo lauzot galvu par mūsu nacionālo raksturu un tā pašizpausmi ekrānā, man šķiet svarīgi aplūkot latvieša attieksmi pret šo kristiešu ētikas pamatlikumu.

Un tā: sāksim!