Tas jau ir kļuvis par paradumu Jāņiem tuvojoties iepazīstināt ar kādu pazīstamu Jāņa vārda nesēju. Kur nu labāks salikums – JĀNIS un vēl BĒRZIŅŠ! Bijušajā Latvijas Zinātņu akadēmijas pilsētiņā Salaspilī ir vesela Bērziņu birzs, turklāt vienā kāpņu telpā dzīvo pat divi akadēmiķi Jāņi Bērziņi – vēsturnieks un fiziķis. Šoreiz žurnāla viesis ir fiziķis Jānis Bērziņš, kuru no vēsturnieka atšķir ar dubultvārdu – Jānis Guntis Bērziņš.

Jānis Bērziņš ir no Latvijas kodolfiziķu pirmā iesaukuma, pieredzējis kodolreaktora dzimšanu un noslepkavošanu. Viņš ir fiziķis teorētiķis.

Kā Latvija kļuva par kodolvalsti?

– Kad 1954. gadā sāku mācīties universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, trešajā kursā bija jāizvēlas turpmākā specialitāte. Es kļuvu par fiziķi teorētiķi. Kad biju ceturtajā kursā, parādījās valdības lēmums celt kodolreaktoru. Pie mums atnāca Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta direktora vietnieks Viktors Veldre un aicināja pieteikties studentus, kas grib strādāt nākošajā reaktorā. Tika savākta īpaša grupiņa. 1959. gadā mūs, fakultātes beidzējus, sadalīja pa dažādiem akadēmijas institūtiem un tie, kas bija gribējuši specializēties kodolfizikā, nonāca Fizikas institūtā kur nu kurais. Daži tika reaktora tehniskajā grupā, daži laboratorijās. Es nonācu tikko izveidotajā kodolreakciju laboratorijā, kuru vadīja Pēteris Prokofjevs. Viņš Ļeņingradā bija aizstāvējis kandidāta disertāciju un atgriezies Latvijā jau ar dažām idejām par to, ko vajadzētu pētīt. Prokofjevs bija iesācis kodolstruktūras pētījumus ar dažādām kodolu spektroskopijas iekārtām. Tās idejas tika pakāpeniski attīstītas. Mēs uzbūvējām magnētisko spektrometru, un tas praktiski bija pirmais eksperiments, kas tika sagatavots uzstādīšanai pie viena no reaktora horizontāliem eksperimentāliem kanāliem. Nevajag domāt, ka līdz ar reaktora iedarbināšanu un ķēdes reakcijas sākšanos 1961. gada 26. septembrī plkst. 17.02 tas bija uzreiz gatavs zinātniskiem eksperimentiem. Reaktora zālē bija jāuzstāda eksperimentālās iekārtas dažādu nozaru zinātnieku vajadzībām, jārūpējas par bioloģisko aizsardzību. Mēs pirmos rezultātus dabūjām 1963. gadā. Ļeņingradas kolēģi gan sākumā apšaubīja, kas mums tur var iznākt, taču eksperiments bija ļoti labs un ieguva starptautisku atbalstu, jo jau 1968. gadā vācieši un dāņi piedāvāja sadarbību. Tālāk sadarbība ar ārzemju zinātnes centriem jau izvērsās ļoti plaša.

– Kādas bija iespējas kontaktēties ar ārzemju kolēģiem? Ne jau tādas kā tagad?

– Katru gadu notika Vissavienības kodolspektroskopijas konferences, uz kurām uzaicināja arī ārzemju zinātniekus. Viņi konferencē uzzināja par mūsu pētījumiem un piedāvāja sadarbību. Vispirms sākās sadarbība ar Rosendorfas kodolpētniecības centru pie Drēzdenes (toreizējā VDR). Viņi savā reaktorā pētīja galvenokārt gamma starojumu, mēs mērījām elektronus, beta starojumu un, saliekot viņu un mūsu rezultātus kopā, varēja iegūt visai plašu skatu par to, kas notiek atomu kodolos. Tad jau drīz sākās arī sadarbība ar Minheni (VFR), Grenobles reaktoru Francijā, kuru iedarbināja 1971. gadā, bet jau 1972. gadā Prokofjevs brauca uz pirmo eksperimentu. Uz Drēzdeni es braucu gandrīz katru gadu pa trim mēnešiem līdz pat 80. gadu beigām.

– Bija, protams, cilvēki, kurus nelaida nekur, tā saucamie ņevijezdnije. Vēlāk jau gan teorētiķiem, gan eksperimentātoriem sākās sadarbība ar Amerikas centriem – Livermūru, Čikāgu. Tāpēc ir tā sagadījies, ka, daudziem par izbrīnu, man pašam nav gandrīz nevienas publikācijas, kur es būtu vienīgais autors, ja nu kādi nelieli rakstiņi. Parasti strādāja lielās grupās un vienai no pēdējām publikācijām bija pāri par 30 autoru. Kamēr nebija elektronisko sakaru, protams, ka pagāja ilgs laiks, kamēr darbus saskaņoja un nopublicēja. Tagad situācija mainās arī tādēļ, ka tā pētniecības daļa, ar kuru strādājam mēs, ir tā sauktās zemās enerģijas, kas vairs nav tik aktuālas kā pirms gadiem 10 – 15. Tagad pāriet uz ļoti augstām enerģijām, spiniem, vairāk pēta speciālās kodolīpašības. Taču arī mūsu pētījumi pasaulē vēl turpinās, un šogad jūlija sākumā Krievijā, Sanktpēterburgā notiks jau 60. gadskārtējā sanāksme.

– Domāju, ka braukšu. Referāts ir iesniegts un kādam jābrauc. Kolēģi grib, lai braucu es. Būs interesanti paskatīties. Tradicionāli katra 5. konference notiek Sanktpēterburgā, pārējās – dažādās republikās jeb tagad – NVS valstīs. Trīs reizes šīs konferences esam uzņēmuši arī mēs – divas reizes Rīgā un vienu Jūrmalā, Zinātnes namā. Pēdējā notika 80. gadu sākumā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mēs vairs tikai braucam pie viņiem.

– Jā. Parasti zinātne netiek jaukta ar politiku. Bija gan viens interesants gadījums 90. gadu vidū, kad konference notika Maskavā, bet tās turpinājums – Arzamasā, kur savulaik tika uztaisīta pirmā krievu atombumba. Būtu bijis interesanti apskatīties. Viņi ielūdza, viss gāja labi, apmainījāmies ar e–meiliem, bet kad vajadzēja pa faksu sūtīt pases kopiju, tā nekad neaizgāja... Tagad jau ir savādāk, piedalās daudz ārzemnieku, pēdējās konferences pat notiek angļu valodā.

– Jūs daudz esat nodarbojies ar radiācijas mērījumiem, it īpaši pēc Černobiļas avārijas un vēlāk, pēc Kodolpētniecības centra izveidošanas 1992. gadā, atdalot reaktoru no institūta, un it īpaši pēc 1998. gada 19. jūnija, kad tika veikta eitanāzija Salaspils kodolreaktoram. Es saku – eitanāzija, pacientam atvienojot skābekli. Medicīnā to dara bezcerīgi slimiem pacientiem, kuri ilgstoši atrodas komā un kuru smadzenes vairs nefunkcionē, bet te... Tā ir atsevišķa saruna, bet šoreiz par to, ka paredzētās reaktora demontāžas vajadzībām bijušais Kodolpētniecības centrs tika apvienots ar Baldones radioaktīvo atkritumu glabātuvi “Radons” un izveidota SIA “RAPA” (Radioaktīvo atkritumu pārstrādes aģentūra), kas vēlāk transformējās par “BAPA” (Bīstamo atkritumu pārstrādes aģentūra) un vajadzēja testēt radioaktīvo piesārņojumu demontētajos materiālos. Pirms gandrīz 50 gadiem, kad “uzgāja gaisā” Černobiļas reaktors, neinformētība bija vispārēja un vieglprātība – noziedzīga. Ko jūs, tie, kuri vismaz saprata, kas noticis, toreiz varējāt darīt Latvijas labā?

– Černobiļas avārijas laikā mēs, kodolreakcijas laboratorija, bijām vienīgā laboratorija Latvijā, kam bija atbilstoša aparatūra radioaktīvā piesārņojuma konstatēšanai, ja neskaita Ludviga Pelēķa vadīto aktivācijas analīzes laboratoriju, kas vairāk nodarbojās ar mikroelementu piesārņojuma noteikšanu vielās. Mēs vienu no saviem gamma–spektrometriem uzstādījām tā, lai varētu mērīt apkārtējās vides radiācijas piesārņojumu. Pirmās dienas bija diezgan drūmas. Valdība klusēja un neko neteica. Tad sāka nākt radioaktīvie materiāli no Černobiļas, ieskaitot pārtikas produktus. Atveda daudz ko tādu, kam te nevajadzēja nonākt. Tikai krietni vēlāk saprata, kas ir kas.

– Toreiz ļoti stingras kontroles uzlika Ļeņingrada, jo radioaktīvo putekļu mākonis bija aizgājis uz Zviedriju un pēc tam pagriezies uz Ļeņingradu, un tā dabūja diezgan daudz. Viņiem mākonis parādījās vairākas dienas pēc avārijas. Kolēģi no Gatčinas reaktora stāstīja, ka viņi pabrīnījušies – no rīta iet uz darbu un, ejot cauri radiācijas kontrolei, aparāti uzrāda kaut kādu starojumu! Nevis ejot ārā no reaktora, kā tas normāli varētu būt, bet nākot iekšā! Turklāt vienam, otram, trešam! Sapratuši, ka nav labi. “Vispirms skrējām un ķērām bērnus no skolām un dārziņiem, vedām uz māju, lai sēž istabā, logus, durvis ciet.” Pēc tam zibenīgi tika noorganizētas ļoti nopietnas kontroles stacijas, strādāja daudzas grupas. Es pats braucu pie viņiem pamācīties, kā pie mums vajadzētu darīt. Bet mūsu republikas vadība nebija noskaņota kaut ko darīt, jo lielā priekšniecība Maskavā taču bija teikusi, ka viss ir labi. Pat tad, kad kopā ar Prokofjevu Ministru Padomē bijām ieradušies ar ziņojumu, un viņš ļoti enerģiski centās pierādīt, ka radioaktīva, piemēram, ir tēja, ko saņemam no Grūzijas – arī Grūziju bija ķēris radioaktīvo putekļu mākonis, bet radioaktīvā tēja mums no turienes nāca lielā daudzumā –, viņam pateica: nejaucieties, kur nevajag, tēju jau var atšķaidīt...

– Par laimi, virs Latvijas nekas nebija nolijis zemē. Drusciņ dabūja pati teritorijas rietumu maliņa. Pēc tam Medicīnas institūta studenti pa visu Latviju vāca sēņu paraugus, kādus 800 kopumā – bija tāds projekts. Visvairāk cēzija bija ap Ziemupi, šaurā joslā drusku uz augšu no Liepājas. Pēc tam mēs ilgi testējām visu produkciju, kas no Latvijas gāja eksportā, lai neiznāktu nesmukums ārzemēs, jo tur ļoti aizdomīgi izturējās pret produkciju no Padomju Savienības.

– Reizēm spīdēja gan. Vienu brīdi spīdēja Rīgas balzāms, un es biju aizgājis uz Rīgas balzāmu, lai noskaidrotu, kura sastāvdaļa pie tā ir vainīga. Izrādījās, ka bija atvesti puplakši no Ukrainas, un tie spīdēja pat ļoti. Tas dzeramais jau nebija ārā lejams, bet drusku pāri parametriem gan. Gan jau iztirgoja tepat. Spīdēja meža dzīvnieku, aļņu gaļa no Baltkrievijas un Lietuvas. Kokmateriāli, ja tie nebija no Latvijas. Vēl pavisam nesen viena Latvijas firma, kas eksportē kokmateriālus, ko iepērk Baltkrievijā, nāca pie mums, jo bija vajadzīgs sertifikāts par radiācijas līmeni, citādi nevarēja eksportēt.

– Nu jau vairs ne, tas laiks ir pagājis. Kaut gan pagājušajā gadā kolēģi konferencē rādīja, ka viņiem diezgan augsts līmenis palicis Alpu kalnos. Mērījumi parādīja, ka sēnēs cēzija vēl ir krietni daudz, bet cēzijam ir 30 gadus ilgs pussabrukšanas periods, tādēļ tur vēl daudz kas ir palicis pāri. Pirms Latvija pievienojās Šengenas zonas valstīm, mums bija līgums ar LZA Sertifikācijas centru un mēs testējām arī importa produkciju, galvenokārt krāsas, lakas, putuplastus, pat klozetpodus. Tagad tas Eiropā notiek centralizēti.

– Kā radās mīts par japāņiem, kas no Salaspils stacijas ar skubu metušies atpakaļ, līdz reaktoram pat neaizbraukuši, tik ļoti viņiem trakojis Geigera skaitītājs?

– To es arī neesmu varējis noskaidrot, bet mīti jau tāpēc ir mīti, ka to izcelsme nav zināma. Jo absurdāks mīts, jo labprātāk cilvēki to atkārto. Katrā ziņā tas nav cēlies Salaspilī, jo diez vai Latvijā ir daudz tik tīru vietu kā Salaspils, reaktora darbības laikā bija tik stingra gaisa un ūdeņu kontrole, kā nekur citur. Reizēm kāds ienācējs, kurš vēlas Salaspilī uzbūvēt sev māju, atnāk un lūdz, vai nevarētu to gruntsgabalu pārbaudīt. Saku, ka atbildi es jau zinu, bet, ja viņš vēlas, var atnest grunts paraugus. Protams, ka nekā nav. Ar Salaspils iedzīvotājiem un tās pašvaldību mums nekad nekādi radiācijas konflikti nav bijuši. Tieši otrādi, ar pilsētas galvu daudz ko esam kopā sprieduši, kas nāktu par labu Salaspilij, radītu jaunas darba vietas. Salīdzinājumā ar Baldones Putniņu, mūsu Putniņš bija tīrais zelts.

– Jā, viņi uzskatīja, ka viss ir briesmīgi samaitāts, viņi visi ir slimi, pārindēti u.t.t. Bet manā uztverē tā bija toreizējās Baldones vadības briesmīga aģitācija, lai, es nezinu, iegūtu sev kādu politisko kapitālu. Un tas turpinās līdz šim brīdim. Viņi netic nekam, kas neatbilst viņu priekšstatiem. Ne mūsu ekspertīzei, ne zviedru ekspertīzei, jo arī zviedri apstiprināja, ka tur viss ir tīrs. Kā mēs te smejamies – mums Salaspils domes vadītājs bija Putniņš un viņiem – Putniņa, bet cik dažādi tie putniņi!

– Jā, jā, tā jau bija Putniņas nostāja – ja mums nedos miljonu, mēs nekam nepiekritīsim. No Vide ministrijas viņi dabūja naudu skolas remontam un vēl kaut kam un, ja viņi būtu izvēlējušies citu politiku, būtu dabūjuši daudz vairāk.

– Viņi bija pret “Radonu” kā tādu.

– Kopš 1962. gada, kad sāka strādāt reaktors. Varbūt, ka sākumā tur tiešām nebija īstas kārtības, jo daudz atkritumu veda armija. “Radons” jau nebija domāts tikai Salaspilij, bet visai Latvijai. Nebija tur nekādas radiācijas noplūdes, mūsu laboratorija visu laiku taisīja monitoringu, arī šogad tas tiek darīts. Bet viņi uzskata:”Mēs jums vienalga neticam!” Par mītiem runājot – mums reaktora teritorijā esot sava kapsēta, kur apglabāti no radiācijas mirušie.

– Viss ir prom. Tā glabājās speciālās tvertnēs un pēc tam to vairākos paņēmienos aizveda uz Krieviju. Kādu laiku pie mums glabājās reaktora detaļas, kas bija palikušas pēc tā pārbūves 1975. gadā, kad pārgāja no 2 MW jaudu uz 5 MW jaudu, tās bija diezgan aktīvas, bet nu jau pirms diezgan daudziem gadiem tās ir aizvestas un droši apglabātas

– Millenium, tūkstošgades miju, Latvija sagaidīja kā kodolbrīva valsts – 1998. gada 19. jūnijā, skaistā, saulainā vasaras dienā mēs to izdarījām. Atomreaktora vairs nav, Latvijas zinātnieki savus eksperimentus veic tajās sliktajās, tajās kodolnebrīvajās valstīs – Vācijā, Francijā, Amerikā. Mēs dzīvojam zaļi. Kurā brīdī nogrima tik humānā ideja būvēt Salaspils
atomreaktora teritorijā ciklotronu vēža agrīnas diagnosticēšanas vajadzībām?

– Nacionālā Ciklotrona centra projekts tapa, strādājot kopā Vides ministrijai, Veselības ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai. To atbalstīja Zinātņu akadēmija un Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (IAEA) Vīnē. Sākumā projekta realizācijas beigu termiņš bija 2008. gads, pēc tam – 2009. gads... Šobrīd nav skaidrs, vai to kāds turpinās. Vienu brīdi bija doma, ka Latvijas Universitāte, bet nezinu, cik pašreizējās krīzes apstākļos tā ir gatava to darīt. Viņi vēlējās pārņemt daļu no atomreaktora teritorijas, kas atradās sētas iekšpusē, lai piedalītos ciklotrona celtniecībā, kā arī iekārtotu laboratorijas. Mūsu, ciklotronu cīnītāju, darba grupa sākumā bija ļoti aktīva. Kādam tā nepatika un tika izformēta. Nu jau Juris Tīliks ir aizgājis mūžībā, bet daktere Vēvere no Latvijas Onkoloģijas centra Amerikā raksta grāmatu. Beļģu firma, kurai bija paredzēts ciklotronu uzstādīt, izrādījās, nebija derīga, kaut arī atradās izdevīgi tuvu, kas ir svarīgi apa­ratūras apkalpei. Vajadzēja ņemt Kanādas firmu. Tā ražo mazliet stabilākas mašīnas, bet nav nekas īpašs. Mūsu vajadzībām pilnīgi būtu pieticis ar beļģu mašīnu. Tad darba grupu savāca no jauna, bet viss vilkās tik bezjēdzīgi lēni un nesaprotami, ka no šī projekta atteicās Vīne, kas bija grasījusies likt iekšā diezgan daudz naudas. Pusgadu vilka garumā konkursa nolikumu. Sāka meklēt privāto investoru, bet izrādījās, ka privātās partnerības likums nav gatavs, turklāt krīzes apstākļos privātā partnerība vispār ir apturēta. Līdz ar to, ja valsts nevar savu naudu likt iekšā, tad tas kļūst bezjēdzīgi. Es nezinu, kāpēc to projektu vajadzēja nobremzēt, jo, ja mēs noteiktajā termiņā, 2008. gadā, kad bija vēl tie treknie gadi, ciklotronu būtu palaiduši, tagad tas būtu normāli strādājis un visi būtu priecīgi.

– Tieši otrādi. Katru gadu vēža slimnieku skaits pieaug un būtu bijušas iespējas diagnosticēt agrīnas vēža stadijas tepat Latvijā. Tādas iekārtas nav ne Lietuvā, ne Baltkrievijā, ne Polijas ziemeļos – pacientu netrūktu. Igauņi, kuri līdz šim ir kooperējušies ar Somiju, domā paši par savu ciklotronu.

– Tagad jūs pilnīgi un galīgi esat noenkurojies Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā?

– Jā, pēc visām pievienošanām un apvienošanām tā saucās Kodolreakciju laboratorija, kas ietilpst Radiācijas fizikas nodaļā. Nosaukums ir skaļš, bet cilvēku maz.

– Jā, bet viņa ir tīra cietvielniece. Fizikas institūtā, vēl tā
pirmajā ēkā Altonovas ielā pie Māras dīķa, bija tāda slavena dāmu laboratorija – Irēnas Pļaviņas laboratorijā viņas bija četras dāmas. Nu no tām palikušas divas, toties ir daudz jauniešu. Vispār pašlaik Cietvielu fizikas institūtā ir ļoti spējīgi puiši un meitenes un šogad paredzēts aizstāvēt, kā institūta direktors teica, 9 disertācijas. Strādā no sirds, arī pa sestdienām. Viņu pētījumi, īpaši par nanomateriāliem, ir ļoti aktuāli.

– Neiet gan. Vecākā meita Ieva jau sen dzīvo Parīzē. Viņa Latvijas Universitātē izstudēja filozofiju, mācījās mākslas vēsturi, bet viņai ļoti gribējās tikt uz Parīzi. Tā nu viņa tur dzīvoja, šo to mācījās klāt, apprecējās ar francūzi un tagad dzīvo mājās ar meitiņu, kā māksliniece palīdzot vīram viņa velosipēdu darbnīcā. Jaunākā meita Dace ir arhitekte un viņai nav viegli pēc trīsgadīgā dēliņa Gata Gabriela atgriezties darbā. Celtniecības bums ir beidzies, arhitektiem šobrīd ir dīkstāve.

– Ar dēlu iznāca pavisam interesanti. Viņš iestājās Ekonomikas fakultātē Latvijas Universitātē, un tai gadā Amerikas latvieši, kuri pie Rīgas Tehniskās universitātes bija nodibinājuši biznesa skolu, rīkoja konkursu, un četriem jauniem cilvēkiem bija iespēja mācīties gadu Bufalo universitātē. Manējais bija viens no šiem četriem. Tur viņš iepazinās ar profesoriem un vienam tā iepatikās, ka viņš uzaicināja piestrādāt un nobeigt bakalaura darbu Bufalo. Pārējie latvieši aizbrauca mājās. Jānim uzradās divas latviešu māmiņas no vietējām kundzēm, kas uzņēmās par viņu šefību. Pabeidza bakalauru, un nu jātaisa maģistrs.

– Finansēs un ārējā tirdzniecībā. Pēc maģistra viņam teica: tu taču esi tik labs, ka vari taisīt disertāciju. Iestājās doktorantūrā un pēc viena gada konstatēja, ka viņa vidējās atzīmes prasa augstākas kategorijas univeritāti, un viņš pārgāja uz Blumingtonas universitāti. Tā bija īsta universitātes pilsētiņa ar senām tradīcijām. Doktorantūru viņš pabeidza pirms gadiem 4 – 5, un tad nu pašam bija jāmeklē, kur strādāt, turklāt viņu interesēja ne tik daudz pētniecība, cik lektora darbs. Tad kādā konferencē viņš sastapa kolēģus no Oslo universitātes, un nu jau gadus četrus viņš tur it asociētais profesors. Turklāt – tepat pie mājām. Sieva ar dvīnītēm Evu un Emīliju šobrīd ir atgriezusies Amerikā, viņa ir amerikāniete, pēc profesijas bērnu psiholoģe, un viņai vēl tur kādi gadi jāpastrādā.

Zaiga Kipere
Saīsināti no “E&P”