Zinātnes Vēstnesis
- 2010.g. 6.septembris
| Saruna ar Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāju akadēmiķi ANDREJU SILIŅU – Pagājušajā “Zinātnes Vēstneša” numurā (“ZV” Nr.9, 2010. g. 12. jūlijā) publicēts Latvijas Zinātnes padomes jaunais sastāvs, kurā izlasām, ka jūs esat ievēlēts par tās priekšsēdētāju. Esat vadījis LZP arī agrāk, bet apstākļi ikreiz ir bijuši citādi, kaut gan nemainīgs ir viens galvenais Latvijas Zinātnes padomes uzdevums – cīnīties par zinātnes finansējumu valsts budžetā, kas vienmēr ir bijis necienīgi mazs. Kāda ir situācija šobrīd? |
– Diemžēl es neko priecīgu nevaru pateikt. Izskatās tā, ka Latvijas budžetā zinātnes finansējuma procents no iekšzemes kopprodukta ir tik zems, kāds tas nekad nav bijis. Respektīvi, zinātnes finansējuma īpatsvars Latvijas budžetā pēdējos gados ir krities uz pusi, un man ir aizdomas, ka tas ir zemāks par 0,2 procentiem no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas ir zemākais, kāds jebkad piedzīvots.
– Bet kā tad Lisabonas nostādnes un mūsu tik ilgi diskutētais un beidzot pieņemtais Zinātniskās darbības likums? Tur taču minēti pavisam citi skaitļi.
– Nav viens likums un viena taisnība visiem. Zinātnes likums netiek ievērots. Pēdējos gados, pieņemot valsts budžetu, tiek pateikts, ka Zinātniskās darbības likumu mēs šogad neievērosim. Tā tas notiek gadu pēc gada. Zinātniskās darbības likumā ir paredzēts, ka zinātnes finansējumam katru gadu jāpieaug par 0,15 % no IKP, bet notiek pretējais. Ja iekšzemes kopprodukts šogad tiek prognozēts aptuveni 12 miljardi LVL, bet zinātnes finansējums, kas nonāk IZM pārziņā, ir 17,6 miljoni LVL, tad tas sanāk mazāks par 0,15 % no IKP. Nevienu iepriekšējo gadu tāda situācija nav bijusi.
– Tad, kad zinātnieku sabiedrība tik izmisusi vaimanāja, tas bija, ja nemaldos 0,26 % no IKP.
– Jā, 0,26 %, tad izauga līdz 0,3 %. Tagad ir zem 0,15 %. Zinātniskās darbības likumā ir paredzēts, ka zinātnes finansējumam jāpieaug līdz 1 % no IKP, kā to prasa Lisabonas stratēģija. Nacionālajā attīstības plānā ir arī termiņš, līdz kuram tam jānotiek – 2010. gads. Tātad – šogad. Tad drusku palaboja uz nākamgadu. Tad – uz 2015. gadu. Mūsu apstākļos mēs to nekādi nevaram realizēt.
– Dižķibeles dēļ?
– Interesanti, ka gan ziemeļu, gan dienvidu kaimiņi, proti, Igaunija un Lietuva, to palēnām realizē. Viņiem tas procents arvien kāpj un pēdējos gados procentuālais samazinājums nav bijis. Mums zinātne ir nolikta tālākajā plauktā.
– Vai tādēļ, ka zinātnei ir iespējams dabūt naudu no Eiropas fondiem? Ar to jau visu laiku aizbildinās – sak, nav jums jādod, pelniet paši.
– Tieši tā tas zināmā mērā demagoģiskā veidā tiek teikts. Jūs taču dabūjat naudu no ES struktūrfondiem, no turienes un turienes. Bet arī tad valdība ir zināmā mērā piespiesta, jo tā nebūt negribēja dot kaut kādu naudu Eiropas projektu līdzfinansējumam zinātnei. Jau tā pusi struktūrfondu naudas zinātnes infrastruktūras attīstībai atņem zinātnei un atdod komersantiem. Tas zināmā mērā ir Finanšu ministrijas iekšējo problēmu risinājums, jo ir paredzēts, ka komersanti līdzfinansējumā liek klāt ap 50 % savas naudas, bet zinātnieki tikai 10 – 12 %. Līdz ar to, ja dod vairāk zinātnei, tad valsts budžets cieš vairāk, nekā dodot komersantiem. Tāpēc politiskā līmenī ir panākts, ka puse no zinātnei paredzētās naudas tiek atdota komersantiem. Protams, tagad zinātnieku uzdevums būtu panākt, lai komersantiem paredzētā naudu tiktu dota inovatīviem risinājumiem, tādiem komersantiem, kuri sadarbojas ar zinātniekiem, nevis tādiem, kas nopērk jaunus svarus par puscenu, kamēr viņa konkurents tos pērk par pilnu cenu, turklāt tas pirmais domā, ka nu ir kļuvis konkurētspējīgāks. Īstenībā tas, kurš pircis par puscenu, to naudu ir nobumbulējis un kļuvis nekonkurētspējīgāks, jo kaimiņš pa to laiku ir meklējis inovatīvāku risinājumu. Jāpierāda, ka infrastruktūrai paredzētā Eiropas nauda tiks izlietota, lai radītu inovatīvu produktu. Nevis no jauna cept vecos pīrāgus.
– Vai Zinātnes padome var šo procesu ietekmēt?
– Zinātnes padome izsaka savu viedokli un cer, ka tas kādreiz tiks uzklausīts. Līdz šim tas noticis ļoti minimāli. Bez šī komersantu spiediena ir arī vēl cits spiediens no Finanšu ministrijas puses. Nauda infrastruktūras attīstīšanai netiek dota katrai zinātniskai institūcijai, kas piesaka projektu, bet tikai tiem zinātniekiem, kas apvienojas valsts nozīmes pētnieciskos centros, un arī ne visiem zinātniskiem virzieniem, bet galvenajam virzienam. Finanšu ministrijas viedoklis bija – uztaisiet vienu centru kā juridisku vienību, bet tā nevar, jo katra zinātniskā iestāde ir juridiska persona.
– Kādam nolūkam tad tāds kolhozs, kurā visi tiktu sadzīti pret savu gribu, Finanšu ministrijai būtu bijis vajadzīgs?
– Priekšgalā ieceltu vienu ģenerāli, un no tā tad arī prasītu atbildību.
– Nošautu vai ieliktu cietumā, ja kas?
– Acīmredzot. Bet no tik lielas centralizācijas ieceres nekas neiznāca. Tagad zinātnieki ir piekrituši, ka valsts nozīmes zinātniskās pētniecības centrā viena būtu vadošā zinātniskā institūcija, kas zināmā mērā uzņemas atbildību par pārējiem partneriem, piemēram, lai zinātniskās aparatūras iegādē nebūtu paralēlisma. Tā uzņemas papildus darbu – iesniedz vienu projekta pieteikumu, saņem finansējumu, veic kopēju aparatūras iepirkšanu un pēc tam nodod no bilances uz bilanci tam, ar kuru viņi ir stratēģiski vienojušies.
–Cik tādu valsts nozīmes zinātnisko centru varētu būt?
– Desmit. Ir sagatavots ļoti apjomīgs IZM priekšlikums, kuru rīt (17. augustā, jo saruna ar A. Siliņu notika 16. augustā. – Red.), cerams, apstiprinās Ministru kabineta sēdē kā MK protokolu. Tas saucas “Par valsts nozīmes pētniecības centru noteikšanu, lai nodrošinātu resursu koncentrāciju
un Eiropas Savienības struktūrfondu efektīvu ieguldījumu”. Cerēsim, ka mūsu priekšlikums tiks pieņemts, jo Finanšu ministrija nav piekritusi 3 punktiem. 20 punktiem mēs atradām kopīgu risinājumus. Pirmais punkts – Finanšu ministrija uztur spēkā to, ka 100 miljonus latu jāsadala proporcijā 50 : 50, tas ir, 50 % zinātnei un 50 % komersantiem. LZP un Izglītības un zinātnes ministrija pastāv uz to, ka zinātnei jādod 55 % un komersantiem 45 %. Otrais ir pavisam nejauks iebildums. Parasti pēc pirmās, zinātnes, kārtas izsludināšanas visa nauda tiek apgūta, bet ir aizdomas, ka komersanti savu daļu var neapgūt. IZM grib, lai neapgūto naudu pēc tam var izmantot atkārtotam zinātnes projektu konkursam, bet Finanšu ministrija to grib atpakaļ kopīgā valsts budžetā, ar ko tā rīkosies pēc saviem ieskatiem. IZM savu prasību pamato ar to, ka ar 50 miljoniem zinātnes infrastruktūrai nepietiek, jo visus iepriekšējos gadus zinātne ir dzīvojusi no rokas mutē. Normālās valstīs pusi no budžeta apēd, bet otru pusi iegulda jaunā aparatūrā. Te nekāda aparatūra nav pirkta 20 gadus. Šajā laikā zinātne kopsummā ir saņēmusi 200 – 250 miljonus latu, kas visi ir apēsti, aparatūra nav pirkta
– Varbūt mums zinātnieku par daudz, ja tie visu naudu apēd?
– Par zinātnieku skaitu parunāsim vēlāk. Jau tagad varu pateikt, ka mums zinātnieku ir par maz un kļūst arvien mazāk. Ir jāpriecājas pr to, ka pat dzīvojot no rokas mutē un aizbraucot uz citām valstīm, viņi Latvijā ir kaut kā sevi saglabājuši, jo, ja nav zinātnieku, nav arī zinātnes. Aptuveni rēķinot, iekārtas nav nopirktas par tik pat lielu summu – 200 – 250 miljoniem latu. Bet te ir runa tikai par 50 miljoniem, ko var dabūt no ES. Vienu ceturto daļu, un to pašu vēl grib samazināt. Trešais Finanšu ministrijas iebildums ir par bonusiem.Finanšu ministrija joprojām grib to ģenerāli, kurš uzņemtos visu atbildību. Desmit valsts nozīmes zinātniskos centros kopā būtu iesaistītas apmēram 25 zinātniskās institūcijas. FM uzskata, ka pilnīgi pieteik ar 10 atbildīgiem vai, vēl labāk, ar MK lēmumu visus apvienot kopējā kolhozā un par priekšsēdētāju iecelt ģenerāli.
– Kāds Finanšu ministrijai no tā labums?
– Tikai viens - būs daudz vieglāk izkontrolēt. Ja iedos naudu daudzām institūcijām, būs vajadzīgas daudzas atskaites un daudzi kontrolētāji. Ja būs viens priekšnieks, to varēs pakārt. Vai apbalvot. Pret to varēs vērst sankcijas. Šodien (16. augustā. – Red.) notiek politiskās koalīcijas sadarbības padomes sēde, kas pieņems politisko lēmumu, kuru rītdienas Ministru kabineta sēdē tikai apstiprinās. Starp citu, tieši politiskā koalīcijas sadarbības padome jau arī pieņēma lēmumu, ka puse ES struktūrfonda naudas jādod komersantiem.
– Kas šajā politiskajā koalīcijas sadarbības padomē aizstāv zinātnieku intereses? Tikai izglītības un zinātnes ministre?
– Jā. Uz šo padomi iet tikai ministre vai IZM augstākie ierēdņi. Koalīcijā katrs cenšas izspēlēt savu kārti, sasvstarpēji vienoties par atbalstu, it īpaši tagad, kad jācīnās par partiju reitingiem pirms vēlēšanām. Ko tur daudz var ietekmēt Zinātnes padome? Zinātnieku ir pārāk maz, lai ar tiem rēķinātos kā ar potenciālajiem vēlētājiem. Pensionāru ir daudz vairāk, ar tiem ir jārēķinās. (Ministru kabineta 17. augusta sēdē pieņemtajā protokolā, kuru tekstu publicējam, redzam, ka gluži bez panākumiem šī cīņa nav bijusi, ir pieņemts finansējuma sadalījums 55 % zinātnei, arī komersantu neapgūto līdzekļu piešķiršana zinātnes projektu konkursam. – Red.)
– Atgriežamies pie zinātnieku skaita. Daudz vai maz?
– Zinātnieku skaits, tāpat kā finansējums, visu laiku iet uz leju. To varam spriest pēc tā, cik zinātnieku piedalījušies LZP ekspertu komisiju vēlēšanās. Pirms vairākiem gadiem to bija 2000, iepriekšējās vēlēšanās – 1500, šajās – 1100.
– Vai tad mēs kādreiz nerunājām par 4000?
– Tad tika uzskaitīti visi zinātnē strādājošie, bet ekspertu komisiju vēlēšanās piedalās tikai zinātnē aktīvi strādājošie, nevis visi ar zinātnisko grādu, kas emeritējušies vai pārgājuši strādāt uz bankām vai citām ar pētniecību nesaistītām institūcijām. Varam secināt, ka aktīvo zinātnieku skaits katru gadu samazinās par 100.
– Vai tas ir dabīgais vai mehāniskais atbirums?
– Kā viens, tā otrs. Vieni aiziet no aktīvās zinātnes vecuma dēļ, citi aizbrauc strādāt uz ārzemēm, bet aizstāvēt doktora disertāciju jauniešiem nebija nekāda stimula. Projām aiziet krietni vairāk nekā tie pāri par 100 jaunie doktori, kas gada laikā nāk klāt. Mūsu institūtā (LU Cietvielu fizikas institūtā, kurā A. Siliņš strādā. – Red.) zinātnieku vidējais vecums ir viens no labākajiem Latvijā, tomēr gadā 70 gadu vecumu sasniedz 3 - 5 zinātnieki, bet tik daudz jauno ne vienmēr nāk klāt. Un tas ir mūsu, tā sakot, vecuma ziņā labvēlīgajā institūtā. Mana sieva strādā RTU Neorganiskās ķīmijas institūtā, tur, tāpat kā LU Fizikas institūtā, ir ļoti maz jaunu zinātnieku.
– Šopavasar, kad beidzās ES stipendiju termiņš, “Zinātnes Vēstnesis” promocijas darbu aizstāvēšanas sludinājumus publicēja veselām lappusēm. Nevar teikt, ka nebija stimula studēt doktorantūrā.
– Tas jau arī bija galvenokārt Eiropas Savienības zinātnes politikas rezultātā, jo Eiropas Savienībā pret zinātni ir pavisam cita attieksme nekā Latvijas valstī, līdz ar to uz Latviju kā ES dalībvalsti tiek izdarīts spiediens. Neviens no laba prāta nedotu stipendijas doktorantiem un jaunajiem zinātniekiem. Tas notiek tikai ES spiediena rezultātā. ES jau prasa arī to, lai visa Eiropas struktūrfondu nauda zinātnes infrastruktūras attīstībai tiktu zinātnei, tad nu te mēģina visādi izlīferēties. Eiropas Savienības nostāja ir tāda, lai sabiedrībai nepazustu talantīgi jauni cilvēki.
– Galu galā tie, kas Latvijā iegūst doktora grādu un aizbrauc strādāt uz citām ES valstīm, Savienībai jau kopumā zudumā neiet, tādēļ diez vai tai īpaši rūp tas, lai tie paliktu Latvijā. Tas ir mūsu valsts ziņā – saglabāt savus jaunos talantīgos cilvēkus. Kas ar viņiem notiek pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas?
Pēc tam viņi piedalās konkursā uz jauno zinātnieku projektiem vēl trim gadiem. Taču ES labvēlības statuss Latvijai beigsies 2014. gadā. Es visu laiku šiem doktorantiem saku – netērējiet lieki laiku un meklējiet jau tagad finanšu avotus. Latvija var paņemt ļoti daudz ES naudas, uzvarot ietvarprogrammas projektu pieteikumos, kur nav nekāda sadalījuma valstu starpā – cik valsts ir spējīga kopējā konkursā paņemt, tik ir. Sākumā mūsu valsts naudas turētāji negribēja maksāt līdzfinansējumu ar iebildi, ka jūs jau nespēsiet neko atpelnīt! Atpelnīja divas reizes vairāk. Tagad dalības maksa tiek veikta tādā veidā, ka valsts no sava IKP iemaksā ES kopējā budžetā 1 %, kas aiziet visām nozarēm, ne tikai zinātnei. Bet zinātnei ES no kopējā budžeta ir paredzēti 5 – 6 %. Diemžēl pašreiz Latvijas zinātnieki atpelna tikai nedaudz virs iemaksātās naudas.
– Izsīkst rezerves?
– Protams. Izsīkst cilvēku skaits un trūkst arī aparatūras. Ietvarprogrammu nauda nav paredzēta aparatūras iegādei, bet zinātnieku atalgojumam, komandējumiem, līdzdalībai konferencēs un semināros. No aparatūras drīkst pirkt tikai datorus, kuri morāli noveco jau līdz projekta beigām, trīs gadu laikā. Par ietvarprogrammu naudu nedrīkst pirkt aparatūru, kas kalpotu ilgāk kā projekta darbības laiks. Turklāt, piesakoties uz projektu, jābūt norādītam, uz kādas aparatūras tas tiks izstrādāts, un, ja infrastruktūra ir tik veca, kā mums, uz ko mēs varam cerēt?
– Galvenais, lai augtu IKP. Ja nav ienākuma, nav arī no kā dot zinātnei.
– Ja nav konkurētspējīgas ražošanas, kāds var būt IKP pieaugums? Ar spekulāciju vien nekas nav panākams. Bija mākslīgais bums, kad, neko klāt nepieliekot, neadekvāti pieauga nekustāmā īpašuma vērtība. Pēc tam tā kritās. Es esmu novērojis, ka šie mākslīgie paņēmieni daudziem ir pievilcīgāki par normāliem.
– Neprasa darbu?
– Es pat gribētu teikt, ka tur pietiekoši nestrādā arī galva.
– Krieviem ir tāds teiciens Žadnostj freiera pogubila.
– Latvijā tieši tā arī iznāca. Zinātnē ieguldītajai naudai uzreiz atdeves nav, to pierādīja gan Somija, gan Japāna. Jāpaiet gadiem pieciem, bet viltnieki grib dabūt atpakaļ mēneša ietvaros. Nopērc, pēc mēneša ar peļņu pārdod un esi baigais malacis. Īpašuma vērtība pieaug desmitkārtīgi. Bet tie, kas nopirka pēdējie, ir tie freieri, kas nepaspēja no īpašuma atbrīvoties, pirms tā vērtība kritās. Patiesās vērtības tika atstātas novārtā. Tagad valstij gadā jāmaksā 300 miljoni LVL tikai parāda procentu segšanai vien. Kas būs, kad vajadzēs sākt atmaksāt pašu parādu? Kāpēc igauņi var iedot vairāk no IKP gan zinātnei, gan medicīnai, gan izglītībai, gan vēl aizdot Latvijai? Tāpēc, ka viņiem nav jāmaksā gadā 300 miljoni valsts parāda procentu segšanai. Viņi jau sen apturēja inflāciju, nepieļāva budžeta deficītu, un tas pasaules mēroga alkatības stulbums viņus ķēra stipri mazāk. Toties mums ir jāuzmanās, lai stulba alkatība nekļūtu par latviskās identitātes būtisku raksturiezīmi.
Ar. A. Siliņu runāja Z. Kipere